Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.
"Amatiera" futbola komanda nebija ievērojama tālab, ka tajā spēlēja tikai amatieri, jo pirms otrā pasaules kara profesionālā futbola Latvijā nebija. Tā nebija ievērojama arī tādēļ, ka kādreiz būtu guvusi fenomenālus panākumus. Arī kā jauno futbolistu audzinātāja "Amatiera" komanda nebija vadošā Latvijā. "Amatiera" galvenā vērtība bija tā dibināšanas gadā.

Cara laika Rīgas futbols nebija latviešu sports. Galvenie noteicēji tajā bija angļi un vācieši, bet latviešiem līdz pat 1911.gadam pat nebija nevienas savas futbola komandas. "Amatieris" arī kļuva par šo pirmo latviešu futbola komandu, vienīgo latviešu vienību, kas spēlēja Rīgas meistarībā gados pirms Pirmā Pasaules kara (un arī tā laikā).

Rīgas meistarībā "Amatieris" pirmo reizi piedalījās 1913.gadā, un tā pirmais sastāvs šajā turnīrā bija sekojošs: Heitmanis, Kauķis I, Kauķis II, Ivanovs, Kalniņš, Makovskis, Pētersons, Jurka, Orlovs, Ņikitins, Ozols, Koss, B.Buzarovs. Astoņās savas debijas sezonas spēlēs "Amatieris" divreiz nospēlēja neizšķirti (abas reizes - pret "Union" komandu, iepriekšējā gada Rīgas meistarvienību) un piedzīvoja sešus zaudējumus, tai skaitā pa reizei gan "Kaiserwald", gan "Britannia" vienībai tika zaudēts ar divciparu rezultātu. Zinot to, ka latviešu vidū futbols šajā laikā vēl nepavisam nebija kļuvis par populāru sporta veidu, "Amatiera" pirmā gada rezultāti būtu vērtējami kā tā spējām atbilstoši.

Patīkami būtu atzīmēt "Amatiera" snieguma progresu nākamajos gados, taču īsti tādu atzīmēt nav iespējams. Patiesībā gan nedz 1914.gada, nedz 1915.gada Rīgas meistarsacīkstes netika izspēlētas līdz galam, taču arī aizvadītajās spēlēs "Amatieris" ar labu sniegumu neizcēlās, kopumā šo divu sezonu laikā gūstot tikai piecus, bet zaudējot veselus 52 vārtus.

"Amatiera" agrīnajos gados komandas rindās uzspēlēja daudzi patiešām ievērojami latviešu futbolisti. No jau uzskaitītā 1913.gada sastāva ievērojamākais uzvārds bija Buzarovs, bet tāpat nevar nepieminēt Plauci, kas līdzās Buzarovam spēlēja Rīgas izlasē un pat guva vārtus tās sastāvā Maskavā, bet pirmajos pēckara gados Plaucis spēlēja Rīgas "Union" un ASK komandās. Tāpat "Amatierī" kādu laiku spēlēja vēlākie Latvijas izlases futbolisti Aleksandrs Roga un Česlavs Stančiks. "Amatiera" rindās futbolu spēlēja arī vēlāk ievērojamais ātrslidotājs un treneris Roberts Vithofs, skrējējs Aleksandrs Tjaks, futbola ilgdzīvotāji Arvīds Šmits, Lasmanis, Vilke, Akmeņkalns, Kreicbergs, Klāsons, Hiršbergs un citi. Vairums no viņiem vecuma dēļ nepaspēja gūt ievērojamus sasniegumus neatkarīgās Latvijas čempionātā.

Neatkarīgās Latvijas čempionātā "Amatieris" sāka piedalīties kopš 1923.gada. Gluži tāpat kā agrākos laikos, arī tad "Amatieris" nebija pati spēcīgākā Rīgas komanda. Uzvārdu ziņā spēcīga bija "Amatiera" aizsardzība, kuru veidoja savulaik par aizsargu karali dēvētais Oto Škiltriters un tolaik pavisam jaunais Pēteris Lauks, kas futbola karjeras ilglaicības ziņā vienīgais varēja sastādīt nopietnu konkurenci liepājniekam Kārlim Tīlam. Rīgas meistarībā "Amatieris" šajā gadā izcīnīja ceturto vietu sešu komandu konkurencē, izteikti zaudējot pirmajam trijniekam, bet tikpat pārliecinoši apsteidzot abas turnīra vājākās vienības. Lielākais "Amatiera" sasniegums neapšaubāmi bija izcīnītais neizšķirts pret "Ķeizarmežu" - Latvijas čempionvienību. Pēc šīs sezonas no "Amatiera" uz RFK aizgāja trīs vadošie kluba futbolisti - Aleksandrs Ābrams, Arkādijs Pavlovs un Arnolds Tauriņš. Arī vēlākos gados "Amatieris" biežāk zaudēja savus labākos futbolistus un nevis ieguva tos no citām komandām.

Neskatoties uz līderu zaudējumu, 1924.gadā "Amatierim" izdevās Rīgas meistarībā iegūt trešo vietu. Faktiski gan šādu pozīcijas uzlabojumu visvairāk ietekmēja "Ķeizarmeža" izstāšanās no sacensībām. Apmēram tādā pašā līmenī "Amatiera" rezultāti bija arī nākošajos divos gados. Komandā izauga vairāki spēcīgi spēlētāji - Augusts Škiltriters, Alberts Tarulis, Kārlis Balodis, par vienu no Rīgas spēcīgākajiem vārtsargiem kļuva "Amatiera" vārtu vīrs Koziks, taču augstāk par Rīgas trešās komandas statusu komandai tā arī aizcīnīties neizdevās.

Pateicoties iegūtajai trešajai vietai Rīgas meistarībā 1926.gadā (šajā gadā tas arī spēlēja Rīgas kausa finālā), "Amatieris" kļuva par vienu no četrām komandām, kas 1927.gadā spēlēja pirmajā Latvijas Virslīgas turnīrā. Lai arī "Amatieris" kareivīgā spēlē tikai ar rezultātu 3-4 piekāpās jaunajai Latvijas čempionvienībai Liepājas "Olimpijai", pret pārējiem pretiniekiem komandas rezultāti bija vājāki, un īpaši sāpīga sagrāve tika piedzīvota pirmā riņķa spēlē pret RFK, kuru Klubs uzvarēja ar 10-0. Šajā gadā "Amatieris" izcīnīja uzvaru Latvijas Olimpiādes futbola turnīrā, tādējādi gūstot augstāko sasniegumu savas biedrības vēsturē. Finālspēlē ar 3-1 "Amatieris" pārspēja Latvijas Sporta biedrības komandu. Amatiera sastāvā finālā spēlēja Koziks, Lauks, Lazdiņš, Aleksejs Auziņš, Tarulis, Vende, Solovjovs, Boļšakovs (pārnācis no JKS), Rozenbahs, Škiltriters un Rēcis, bet par galveno uzvaras kaldinātāju kļuva visuresošais aizsargs Pēteris Lauks, kas neļāva izvērsties LSB uzbrucējiem.

Tikai mēnesi pēc lieliskās uzvaras Olimpiskajā turnīrā "Amatiera" vienību piemeklēja traģēdija, tai zaudējot perspektīvāko savas komandas futbolistu. Alberts Tarulis par "Amatiera" pamatsastāva spēlētāju bija kļuvis 1925.gadā, gadu vēlāk sekoja jau pirmie izsaukumi uz valsts izlases treniņspēlēm, 1927.gadā Tarulis jau bija "Amatiera" uzbrukuma līderis un šī gada 11.septembrī pirmo reizi izgāja laukumā Latvijas izlases spēlē pret Zviedriju. Jaunajam futbolistam priekšā bija lieliskas karjeras perspektīvas, taču divas nedēļas vēlāk pēc sadzīviska strīda ar paša māti Alberts Tarulis pakārās.

1928.gadā "Amatieris" pastiprinājās ar Arnoldu Tauriņu no RFK, komandā spēlēja arī viens no pirmo neatkarības gadu labākajiem latviešu futbolistiem Edvīns Bārda, par pamatsastāva pussargu kļuva Oskars Peilis, bet komandas vārtos nostiprinājās Flugins. Kopumā tas atkal deva Virslīgā ceturto vietu. Par spīti Tauriņa aiziešanai 1929.gadā "Amatierim" izdevās pirmo un vienīgo reizi izcīnīt Virslīgas medaļas - tas ieņēma līgā trešo vietu, pārliecinoši apsteidzot ASK un LSB komandas. Tāpat šajā gadā "Amatieris" otro reizi spēlēja Rīgas kausa finālā. Pirmā "Amatiera" spēle pret Liepājas "Olimpiju" deva neizšķirtu rezultātu, taču pārspēlē "Olimpija" rīdziniekus sagrāva ar 9-0.

Pāreju no divdesmitajiem uz trīsdesmitajiem gadiem varētu uzskatīt par lūzuma punktu "Amatiera" futbola komandas rezultātos. Iepriekš "Amatieris" bija stabila, ja arī ne gluži izcila Virslīgas komanda, taču sākot ar 1930.gadu tā galvenais mērķis Virslīgā bija neizkrist. 1930.gadā tas līgā ieņēma sesto vietu no septiņām komandām un to atstāja divi komandas līderi - Balodis pārgāja uz ASK, bet Oskars Peilis uz RFK. Abi šie futbolisti vēlāk izcīnīja Latvijas čempionu titulus, bet viņu pirmā komanda par šādiem tituliem pat sapņot nevarēja. "Amatiera" relatīvi pieklājīgie rezultāti pirmajos desmitgades gados visvairāk bija saistīti ar vienu cilvēku - Pēteri Lauku. Ja ne universālais aizsargs un pietiekami stabilais vārtsargs Flugins, komandai ar praktiski neeksistējošu uzbrukumu Virslīgā noturēties būtu neiespējami. Tā 1931.gadā "Amatieris" bumbu pretinieku vārtos ieraidīja tikai 11 reizes (mazāk kā absolūtā Virslīgas pastarītē - Cēsu SB komanda), taču savus vārtus tas zaudēja tikpat reti kā čempions RFK. Visubeidzot no Virslīgas izkrita "Amatieris" 1933.gadā, piekāpjoties ar rezultātu 0-2 pārspēlē otrai turnīra vājākajai vienībai - ebreju komandai "Hakoah". Savā pēdējā spēlē Virslīgas komandā statusā Amatieris raidīja sekojošu sastāvu: Zeiris - Lauks, Ozols - Solovjovs, Škiltriters, Vende - Trusovskis, Filipsons, Boļšakovs, Zīle un Znatajs. Spēle pret "Hakoah" izvērtās ļoti asa, bet "Amatiera" zaudējuma galvenais iemesls bija tradicionālais - nespēja jebko izveidot uzbrukumā.

Zaudējis vietu Virslīgā, "Amatieris" zaudēja arī pēdējos komandas līderus - uz RFK pārgāja Pēteris Lauks, uz "Vandereri" - Vaļitovskis, bet uz "Kružoku" - Boļšakovs. Komandas spējas atgriezties Virslīgā tika vērtētas ļoti piesardzīgi, un tomēr 1934.gadā "Amatierim" tikai nedaudz pietrūka, lai uzvarētu 1.līgā, par vienu punktu tas piekāpās turnīra uzvarētājai - "Universitātes sporta" komandai. Ap šo laiku "Amatierī" vairs nebija atlicis neviena futbolista ar patiešām skaļu vārdu (pat "vecais lielgabals" Skiltriters bija projām), par komandas līderiem kļuva tādi plašākai publikai mazzināmi futbolisti kā Filipsons, Skriblovskis un Buntovskis.

Laikam tomēr pirmā diezgan veiksmīgā "Amatiera" sezona 1.līgā bija vairāk inerces un nevis komandas potenciāla rezultāts, jo 1935.gadā komanda piedzīvoja īstu katastrofu, ieņemot 1.līgā pēdējo vietu divpadsmit komandu konkurencē un izkrītot uz Rīgas 2.līgu.

Lai kaut nedaudz atgūtos, "Amatierim" bija nepieciešams laiks. Viszemāko punktu savā kritienā tas sasniedza 1936.gadā, ieņemot dalītu septīto vietu 2.līgas turnīrā, gadu vēlāk tas šajā turnīrā bija ceturtais, bet 1938./39.gada sezonā otrajā līgā ieņēma otro vietu, kas "Amatierim" ļāva atgriezties pirmās līgas turnīrā. Šajā gadā "Amatierim" beidzot izdevās kaut cik normalizēt savu uzbrukumu, Štrausam, Filipsonam un Šlagunam par trijiem gūstot vairāk kā trīsdesmit vārtus. "Amatieris" uz šo laiku bija kļuvis vājš ne tikai salīdzinājumā ar citām Rīgas, bet arī attiecībā pret provinces komandām un ne velti divus gadus pēc kārtas Latvijas kausa pirmajā kārtā to no tālākas virzības turnīrā izsita Jēkabpils komanda.

Pēdējo gadu kā neatkarīgās Latvijas futbola komanda "Amatieris" aizvadīja pirmajā līgā, kur prognozējamā kārtā izrādījās, ka "Amatierim" atkal bija problēmas ar vārtu gūšanu (rezultatīvākais komandas spēlētājs Bagātais neguva pat piecus vārtus sezonā). Pēdējos pirmskara gados "Amatiera" rindās līdzās jau pieminētajiem futbolistiem visbiežāk laukumā devās Ķibilds, Eks un Arvīds Kļava.

Vācu laika "Amatieris" sastāva ziņā bija gandrīz pilnīgi jauna komanda, kurā veltīgi bija meklēt zināmus uzvārdus un kura bēdīgo rezultātu dēļ sevišķi pievērst šai uzmanību nebija vērts. 1942.gada Rīgas meistarībā tas 13 komandu konkurencē palika vienpadsmitais, bet 1943.gadā tādu pašu vietu ieņēma, turnīrā piedaloties 12 komandām. Turklāt 1943.gada rezultāts bija īpaši bēdīgs tādēļ, ka togad piecas no iepriekšējās Rīgas meistarības labākajām komandām šajā turnīrā nepiedalījās, un "Amatieri" apsteidza arī tādas komandas kā lietuviešu klubs "Vytis" un Slokas Sporta biedrība. Šajā atjaunotajā "Amatiera" komandā spēlēja arī vairāki vācu karavīri, no kuriem par labāko uzskatīja savulaik "Duisburg" sastāvā spēlējušo Parkenheimeru, bet no latviešiem tās līderi bija Ozols un Semjonovs.

Rīgas meistarsacīkšu lejasgalā mītošā "Amatiera" izzušana līdz ar atkārtoto Padomju okupāciju 1944.gadā nekļuva par lielu notikumu. Faktiski "Amatieris" kā vērā ņemama komanda bija pārstājis eksistēt jau desmit gadus ātrāk. Taču nekas neatņems "Amatierim" pirmās latviešu futbola komandas statusu.

"Amatiera" rindās spēlējušie Latvijas izlases futbolisti:

Arnolds Tauriņš - 39 spēles (10 vārti)

Pēteris Lauks - 38

Arkādijs Pavlovs - 37 (9)

Česlavs Stančiks - 20 (2)

Aleksandrs Ābrams - 8 (2)

Aleksejs Auziņš - 7

Kārlis Balodis - 4

Aleksandrs Roga - 3

Alfrēds Lazdiņš - 1

Oskars Peilis - 1

Augusts Skiltriters - 1

Alberts Tarulis - 1

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!