Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Noslēdzot rakstu sēriju par LPSR čempionātā spēlējušajām Rīgas futbola komandām, īsi apskatīsim tās komandas, kuras pie saviem atsevišķiem aprakstiem nav tikušas – gan tālab, ka tās nav tik būtiskas Latvijas futbola vēstures kontekstā, gan ierobežotu panākumu dēļ.

Pirmajos padomju gados LPSR čempionātā futbolā ļoti plaši bija pārstāvēti dažādu PSRS armijas vienību futbolisti. Līdzās ilgstoši pastāvējušajai AVN vienībai (par kuru sīkāk tika stāstīts rakstā par ASK komandu) LPSR čempionāta dalībnieču vidū var atrast Ļeontjeva komandu (1945-46), Gončara komandu (1947-48), Žmiļova komandu (1948-50), Cibuļa komandu (1948), Kasatika komandu (1949-50) un Černišova komandu (1951). Turklāt 1948.gadā Žmiļova, Gončara un Cibuļa komandas ieņēma visas pirmās trīs vietas LPSR čempionātā. Tomēr jāatzīst, ka neko daudz paliekoša Latvijas futbolā šīs vienības neatstāja – katra no tām čempionātā piedalījās vien pāris gadu garumā, ne par kādu sevišķu komandu tradīciju pārmantojamību te runāt nevar – vienkārši karavīru vidū bija gana daudz spējīgu futbolistu, kuri sava dienesta laikā spēlēja Rīgā, tas arī viss.

Īss, toties spožs bija "Darba rezervju" komandas slavas brīdis. Šī "Daugavas" meistarkomandas rezervistu vienība 1953.gadā uzvarēja B klases sacensībās, jau no pirmā piegājiena izcīnīja A klases turnīra bronzas medaļas, bet 1955.gadā triumfēja LPSR čempionātā. Komandas rindās spēlēja tādi zināmi futbolisti kā Grigorijs Dementjevs, Genādijs Makarkins, Ļevs Ogerčuks, Hugo Priedītis, Boriss Reinholds, Ednans Tantiba, Jānis Užulis, Aivars Sproģis (Dzintara un Haralda Sproģu tēvs), bet tās spēlējošais treneris bija viens no izcilākajiem pēckara gadu latviešu futbolistiem Alfons Jēgers. Arī nākamo sezonu "Darba rezerves" iesāka pietiekoši veiksmīgi, taču pēc aizvadītām 12 kārtām komanda no turnīra tika atsaukta. Sākot ar 1957.gadu "Darba rezerves" tiešām gatavoja rezerves – proti jauniešus, ar kuriem ilgstoši strādāja gan Alfons Jēgers, gan Oļģerts Birzgalis, bet no šīs komandas iznāca tādi futbolisti kā Jānis Dreimanis, Valdis Pavlovičs, Sergejs Semjonovs.

Daudz ilgdzīvojošāka komanda bija "Rīgas audumam", kura gan pamatā spēlēja Rīgas čempionātā un LPSR B klasē. Šī Juglas futbola komanda jau piecdesmito gadu vidū cīnījās par Rīgas čempiones titulu (tādu izcīnot, piemēram, 1957.gadā), bet 1959.gadā komanda triumfēja B klases turnīrā un pārgāja uz augstāko līgu. Tajā gan Harija Vītoliņa trenētajai komandai sevišķi labi negāja, 1961.gadā iekļūt LPSR finālturnīrā komandai neizdevās un tā uz ilgāku laiku pazuda no A klases. Atgriešanās labāko vidū "Rīgas audumam" izdevās vien astoņdesmito gadu beigās, kad komandu vadīja Genādijs Karavajevs, bet komandas rindās spēlēja lai arī nemaz vairs ne jaunais, bet joprojām trāpīgais Mihails Smorodins. Cīņā par medaļām komanda iesaistīties nespēja, 1991.gada čempionātu pabeidza 12.vietā, komanda izjuka, bet vairāki tās spēlētāji 1992.gadā spēlēja "Zentas" sastāvā (kura gan pati arī pēc sezonas likvidējās).

Finiera rūpnīca "Lignums" A klasē nospēlēja divas sezonas (1963.-64.gados), labākajā no tām ieņemot piekto vietu (komandas labākais snaiperis bija Grigorjevskis ar astoņiem būtiem vārtiem), taču otrajā gadā "Lignums" kļuva par pārliecinoši sliktāko čempionāta komandu, 26 spēlēs tiekot pie tikai trim uzvarām un no A klases atvadoties. Līdz pat padomju laiku beigām komanda turpināja pastāvēt, bet atgriešanās labāko vidū tai tā arī neizdevās.

Līdzīgi "Lignumam" gāja "Kompresora" vienībai – tā A klasē debitēja par gadu vēlāk kā "Lignums" un tāpat labāko vidū noturējās tikai divas sezonas. A klasē komanda iekļuva, pārspēlēs uzvarot (ar 2-1 un 2-0) RVR vienību. Lai arī augstākā vieta, ko "Kompresors" spēja ieņemt A klasē, bija 8., par "Lignumu" šī komanda ir vairāk ievērojama ar to, ka tajā savas karjeras norietā spēlēja izcilais lietuviešu vārtsargs Vlads Tučkus, kas vienlaikus bija komandas spēlējošais treneris 1963.gadā, tai izcīnot tiesības spēlēt A klasē. Nākamajos gados komandu vadīja Georgijs Gusarenko un Gunārs kungs. A klasi atstāja 1965.gadā kā vājākā Rīgas komanda, lai arī turnīra kopvērtējumā aiz tās finišēja veselas piecas čempionāta dalībnieces. Turpmākos gados sevišķus sasniegumus šī komanda, kas bāzējās stadionā Kurbada ielā, gūt nespēja.

Nedaudz ilgāku laiku A klasē izdevās noturēties Rīgas porcelāna rūpnīcas komandai (dažādos gados tā saukt par RPR, PFR un "Keramiku"). Pamatā tās vieta tomēr bija Rīgas meistarsacīkstēs / B klasē, taču labāko vidū tai izdevās aizvadīt veselas piecas sezonas. 1963.gadā komanda kļuva par Rīgas čempionvienību, tās sastāvā spēlējot sekojošiem futbolistiem: Kovaļovs, Musakovs, Goršakovs, Krasnevičs, Voronovs, Lācis, Morguls, Balakovs, Kursevičs, Terentjevs, Titovs, komandas treneris bija V.Ignašovs. No trim sezonām A klasē sešdesmitajos gados labākā bija otrā (1965.gadā), kad komanda ieņēma sesto vietu, bet jau nākamajā sezonā tā A klasi atstāja kā turnīra vājākā komanda. Vēl divas sezonas A klasē tā aizvadīja nākamajā desmitgadē (1976. un 1980.gados) ar O.Batakovu trenera postenī, abas reizes gan noturēties augstākajā līgā neizdevās.

Līdzīgi Porcelāna rūpnīcas sniegumam jau vēlīnākos padomju laikos augstākajā līgā gāja "Dīzelista" komandai. Pirmo reizi A klasē komanda spēlēja 1981.gadā, 30 spēlēs tā piedzīvoja 21 zaudējumu un uz vairākiem gadiem no augstākās līgas atvadījās. Atgriešanās tai izdevās astoņdesmito gadu beigās – 1988.gadā tā kļuva par B klases turnīra uzvarētāju. Šajā "Dīzelista" komandā spēlēja tādi futbolisti kā M.Haruks, Sergejs Kartašovs, Sergejs Činčenko, V.Lukincovs, A.Daņko, P.Kučinskis, S.Utkins, bet tās treneris bija L.Davidovs. Šoreiz "Dīzelistam" izdevās vietu A klasē saglabāt ilgāk – divas sezonas tas aizvadīja gluži pieņemamā līmenī, taču 1991.gadā komandu piemeklēja šim laikam tik tradicionālās finansiālās nedienas, kā rezultātā spēlētājiem nebija motivācijas, un rezultātā komanda sezonu beidza 20.vietā (pēdējā), un pēc sezonas pajuka pavisam.

Tāpat astoņdesmitajos gados četras sezonas A klasē aizvadīja "Ostinieka" futbola komanda. A klasē tā debitēja gadu vēlāk par "Dīzelistu", un savā pirmajā sezonā tā demonstrēja visai atzīstamu sniegumu, izcīnot 8.vietu 16 komandu konkurencē, komandas labākajam vārtu guvējam Jevgēņijam Kasjanam atzīmējoties ar 9 precīziem raidījumiem. Otrajā sezonā "Ostiniekam" tik labi negāja un no A klases nācās atvadīties. 1985.gadā komanda izcīnīja Rīgas čempiones titulu un pārgāja atkal uz A klasi. Tajā "Ostinieks" atkal nostartēja gaužām bēdīgi, ieņemot līgā pēdējo vietu. Gadu vēlāk tas atkal uzvarēja Rīgas čempionātā, bet 1988.gadā atkal A klasē ieņēma pēdējo vietu. Šoreiz daudz maz spēcīgu sastāvu saglabāt Rīgas čempionātam vairs neizdevās, un 1989.gadā šajā turnīrā "Ostinieks" ieņēma visai pieticīgo 14.vietu.

Nobeigumā pieminēsim droši vien būtiskāko no šīm – iepriekš neaprakstītajām komandām – proti, Rīgas Politehniskā institūta jeb RPI (tag. RTU) vienību. Kaut arī sevišķi augstas vietas čempionātā RPI iegūt tā arī ne reizes nespēja, toties tai izdevās sagatavot daudzus futbolistus, kas vēlāk spēlēja meistarkomandās PSRS čempionātā, un citu starpā šajā komandā spēlēja arī Aleksandrs Starkovs, Jevgēņijs Miļevskis, Sergejs Semjonovs.

Augstākajā līgā RPI vienību ieveda treneris Vadims Ulbergs 1968.gadā, bet pirmais treneris, kas to vadīja jau kā augstākās līgas vienību, bija Zigurds Upners.

Pirmie gadi A klasē komandai sevišķi veiksmīgi nebija – 10., 12. un 14.vieta turnīra noslēgumā, kā rezultātā 1971.gadā RPI no A klases izkrita. Pēc gada pārtraukuma tā atgriezās kā jau daudz spēcīgāka vienība, un 1973.gadā tā spēja izcīnīt visnotaļ pieņemamo septīto vietu. Galvenais V.Taņevska trenētās komandas triecienspēks bija tikko astoņpadsmit gadu vecumu sasniegušais Aleksandrs Starkovs, kuram lielisku nākotni paredzēja jau pēc dažādiem jaunatnes turnīriem, bet kuru sevišķi nesteidzās ņemt savā paspārnē Rīgas "Daugava".

Vēl par vienu pozīciju augstāk RPI izdevās tikt 1974.gadā. Šajā sezonā izcīnītā 6.vieta bija augstākais sasniegums, ko "studentiem" LPSR čempionātā izdevās iegūt. Līdzās Starkovam RPI rindās šajā gadā spēlēja sekojoši futbolisti: Grašs, Aleksandrs Čeremisins, Fjodorovs, Goržejs, Indriks, Jaščenko, Kļaviņš, Lukoperovs, Noženko, Podnebesnijs, Rivļins, Šišovs, Vasiļjevs.

Turpmākās divas sezonas RPI aizvadīja līdzīgā līmenī (astotā un septītā vieta), lai gan pēc potenciāla varēja pretendēt arī uz ko lielāku – par tās spēlējošo treneri kļuva Georgijs Gusarenko, kas iepriekš bija vadījis arī "Daugavas" meistarkomandu, bet komandas rindās parādījās tādi perspektīvi futbolisti kā Leonīds Dvorkins, Sergejs Semjonovs.

Tomēr praksē sanāca tā, ka kopējais komandas līmenis RPI katru gadu pasliktinājās un dažas zvaigznes tur neko sevišķi mainīt nevarēja. 1977.gadā RPI A klasē ieņēma desmito vietu un augstāk ne reizes tā arī vairs netika. Tomēr pie viena sasnieguma tai tikt izdevās – 1979.gadā RPI tika Latvijas kausa finālā. Protams, apskatot tā gada komandā spēlējušo futbolistu sarakstu, tas nešķiet nekas pārsteidz. Ne katrā Latvijas čempionāta komandā togad spēlēja tādi vīri kā Aleksandrs Dorofejevs, Sergejs Semjonovs, Jevgēņijs Miļevskis, Jānis Vaškevičs, Jurijs Azarovs, Aleksejs Romančuks, Sergejs Kartašovs? Taču čempionātā gados jaunie futbolisti pietiekoši saturīgu sniegumu demonstrēt nespēja, un finišēja tikai 13.vietā.

Neko uz labo pusi nemainīja arī Gusarenko aiziešana no komandas pēc 1980.gada sezonas. RPI A klasē aizvadīja vēl četras sezonas – 1981.-82., 1984.-85, labākais sasniegums šajos gados bija 1982.gadā izcīnītā 10.vieta (pēc kuras komanda gan vienu gadu A klasē nespēlēja). Zināmākais pēdējo gadu RPI futbolists – Raitis Gultnieks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!