Droši vien, ka būs kāds pasaules čempionāts, kurā mēs būsim grupā otrie, droši vien, ka būs kāds čempionāts, kurā tiksim pārliecinoši ceturtdaļfinālā (vēl arī šajā varam tikt), iespējams, ka kādreiz un kādu reizi pat būsim tuvu pusfinālam, taču objektīvā mūsu vieta ir tā, kura tā arī ir - astoņniekā vai uzreiz aiz tā. Tā ir laba vieta pasaules hokeja elitē un par to nav jākaunas, ar to pat jālepojas, turklāt spēku samērs pasaules hokejā arvien vairāk izlīdzinās un ar katru nākamo gadu šo vietu noturēt būs arvien grūtāk. Iespējams, ka kādu reizi būs jāspēkojas arī par vietas saglabāšanu Elites grupā, kas arī nav nekas apkaunojošs. Šajā čempionātā, piemēram, ļoti reāli "izdzīvošanas četriniekā" ir nonākt ASV izlasei, arī Somija no tādas "laimes" vēl nav izmukusi. Cerams, ka tur tomēr nenonāksim.
Rīgas "Dinamo" izveidošana un spēlēšana KHL neapstrīdami nāk par labu Latvijas hokejam un konkrēti - izlasei. Taču tā nav panaceja pret neveiksmēm, tā nav caurlaide kā VIP viesim vismaz astoņniekā. KHL spēlējam tikai divas sezonas, lielākajai daļai "Dinamo" hokejistu tās ir tikai divas sezonas tādā līmenī, kurā viņi nonāca (izņemot jaunākos komandas spēlētājus), jau būdami brieduma gados nevis uzreiz pēc junioru vecuma vai pat jau tajā. Spēlēšana KHL jau dod un vēl dos labumu, taču tā vien neatrisinās visas problēmas neatkarīgi no Rīgas "Dinamo" vietas, jo Latvijas hokejs - tas nav tikai Rīgas "Dinamo". Vispirms ir hokeja saimniecība kā tāda un tikai tad KHL komanda, aiz kuras snieguma un krāšņajām izkārtnēm, šķiet, dažiem sāk zust realitātes sajūta.
Šveices izlasē nav 14 spēlētāju no Vankūveras olimpisko spēļu sastāva, taču viņi mūs divas trešdaļas pārliecinoši apspēlē un vispār spēlē pat labāk (vismaz vizuāli un divas trešdaļas uz mūsu fona) nekā Vankūverā. Brīnums? Nē, likumsakarība, jo Šveicē jau gadiem darbojas hokejistu gatavošanas sistēma, visas izlases - no U15 līdz nacionālajai izlasei - darbojas kā viens institūts. Šveicē, piemēram, nav iedomājama (un ne tikai Šveicē) situācija, kad saslimst U18 izlases galvenais treneris, bet viņa vietā ieceltais publiski paziņo, ka viņam par šo komandu nav nekāda priekšstata. Tāds treneris vienkārši nestātos saslimušā vietā. Vai tad neviens cits arī nezina? Iznāk, ka tā. Vēl vairāk - lielas daļas spēlētāju spējas sākam apzināt tikai īsi pirms pasaules čempionāta, par kaut kādu (tieši kaut vai kaut kādu nevis rūpīgu) sekošanu viņu gaitām visas sezonas laikā nemaz nav, ko runāt. Par vienu daļu Hokeja federācijā droši vien pat nezina - kur un kā viņi spēlē. Vieglāk taču paņemt tos, kas ir acu priekšā, pasūdzēties, cik grūti ir nokomplektēt U18 (vai U20) izlases sastāvu nevis sezonas laikā sekot katram potenciālajam izlases spēlētājam. Lai nav tā, ka spēlētāju vecāki zvana žurnālistiem un prasa - vai tad mūsu U18 izlases treneri nezina, ka tas un tas spēlē, piemēram, sava vecuma Zviedrijas elites līgā un ir viens no rezultatīvākajiem, viņam pēc gada būs U18 izlases vecuma, ka vēl kāds puisis ļoti labi spēlē starp saviem vienaudžiem Kanādā, bet viņus pat nepaaicina uz treniņiem. Laikam jau patiešām nezina un arī īpaši nealkst zināt. Liekas, ka daudziem mūsu jaunatnes izlašu treneriem nav īsti skaidrs, kur un kādā līmenī potenciālie izlases hokejisti spēlē, kāds ir tās vai citas līgas līmenis un ko līdz ar to nozīmē, tā vai cita spēlētāja statistika. Varbūt tā patiešām nenozīmē neko, bet varbūt... Tieši tāpēc vieglāk paņemt tos, kas ir acu priekšā, bet vai starp tiem ir visi labākie - tas jau cits jautājums. Nepielīdzināsim sevi Kanādai, jo nevajag censties salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Mums ir labāki un mums atbilstošāki piemēri - Šveice, Dānija, Norvēģija, Slovākija, Austrija...
Tas ir tikai viens piemērs (turklāt diemžēl tas sen vairs nav nekas jauns) un tam visam nav tieša sakara ar Latvijas izlases sniegumu pasaules čempionātā Vācijā, taču tam ir vistiešākais sakars ar to, kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam un kāpēc tas ir likumsakarīgi. Mums nekad nebūs tik daudz hokeja (futbola, basketbola, handbola u.tt.) talantu kā lielajām valstīm, bet tieši tāpēc sakārtotai un līdz sīkumam pārzinātai saimniecībai, lai spētu konkurēt ar lielajiem, lai nesamierinātos ar šo likumsakarību, kas pati par sevi nav slikta - esam taču Elites grupā un tas jau vien (bez jebkādas ironijas) ir sasniegums.