Valdis Valters: Kas labāks Latvijai – viena Eirolīgas komanda vai trīs vidēja līmeņa klubi

Skatoties vēsturē redzams, ka Latvijas klubu augstākie panākumi sasniegti tieši tad, kad mums ir bijis viens superklubs. Tāds ir bijis 'ASK' 60.ajos gados, 'VEF' – 80.ajos, 90.ajos – 'Brocēni' un 2000.gadu sākumā – 'Ventspils', kur bija pulcināti mūsu labākie basketbolisti. Tad arī bija labākie sasniegumi Eiropā tieši klubiem. 1997.gadā 'Brocēni' bija starp 24 labākajām Eiropas komandām, 2004.gadā 'Ventspils' bija Eiropas labāko 32niekā. Savukārt pašlaik esam sasnieguši tikai to, ka 'Ventspils' ir iekļuvusi labāko 60niekā. Rezultāti nemaz nav tik spīdoši. Eiropā mums panākumu nav, Baltijā panākumu nav, bet mums ir ļoti lieli panākumi savstarpēji spēlējot. Visi priecīgi, visi var 'apriet' viens otru. Šķiet, mēs dzīvojam pēc tādas kādreiz Latvijā ļoti populārās sīkpartiju sistēmas, kad nav vienas lielas organizācijas, kas varētu visus apvienot kādā kopējā lietā. Tāda situācija ir arī mūsu basketbolā.

Visās arī bijušās Padomju Savienības republikās ir bijuši savi flagmaņi, piemēram Lietuvā 'Žalgiris' un tikai tad radās 'Lietuvos Rytas', tāpat kā 'CSKA' un tad – 'Himki', Maskavas 'Dinamo', 'Unix' veidojās aiz tā. Flagmanim ir jābūt, bet šobrīd Latvijā tāda nav. Un liekas, ka šāda situācija ir latviešu mentalitātes un provincialisma dēļ. Mums labāk, lai esam tādi pa vidam – labāk esam pirmie ciemā, nekā trešie vai piektie pilsētā. Ja spēsim no šī provinciālima atbrīvoties, viss var izdoties. Tas šobrīd ir svarīgākais punkts.

Pirmkārt, visi pašreizējās Latvijas izlases spēlētāji ir sadalīti trīs komandās ('ASK Rīga', 'Ventspils' un 'Barons/ LMT'), katrā aptuveni pa diviem. Viņus visus apvienot vienā jau būtu sasniegums. Otrkārt, ja nepieciešams, vadošajiem klubiem nav ko kautrēties ņemt pat sešus ārzemniekus kā tas ir tādās komandās kā 'Lietuvos Rytas' un 'Žalgiris', bet svarīgi ir paņemt viņus labus un profesionāli ar tiem strādāt. Tas, manuprāt, ir ceļš uz Latvijas klubu Eirolīgā. Kā un vai tas notiks, to rādīs laiks.

Ja kādreiz bija arī viena liela problēma, ka tādam klubam Latvijas čempionātā nebija, ar ko spēlēt, tad šobrīd aizvietotājs ir Baltijas Basketbola līga, kur iespējams parādīt savas spējas. Nav vairs tā, ka lielam superklubam te nebūtu, ko darīt.

Vēl kāpēc ir Latvijai jāspelē Eirolīgā un nevar turpināt pēc līdzšinējā modeļa. Tāpēc, ka šie seši spēlētāji, kas tur spēlētu, sacenstos ar labākajiem Eiropas basketbolistiem un krātu pieredzi, lai varētu savu meistarību pēc tam rādīt Latvijas izlasē. Visās top valstīs ir Eirolīgas komandas. Tas nozīmē, ka tiem basketbolistiem, kas spēlē Latvijā, nav iespējas spēlēt tādos augsta līmeņa mačos, jo tādas spēles te nav. Līdz ar to arī motivācija, pieredze - tas viss atkrīt. Mūsu spēlētāju līmenis krītas. Praktiski visi, izņemot Andri Biedriņu, spēlē komandās, kas nav Eirolīgas līmenī. Tāpēc mēs nevaram prasīt no Latvijas izlases lielus panākumus, jo šobrīd šie spēlētāji nevar savu pieredzi krāt augsta līmeņa mačos. Tas ir tas trakākais un šobrīd svarīgākais. Ja Latvijā nākotnē nebūs Eirolīgas komandas, valstsvienībai panākumu nebūs. Tas ir pirmais nosacījums.

Ņemot vērā, ka iespējams, gaidāma Eirolīgas paplašināšanās, es gribētu sabiedrību aicināt uz pragmatisku diskusiju, un domāju, ka atbalstītāju šai idejai ir ļoti daudz. Jo jautājums ir, ka sākot no 'TTT' un 'ASK' laikiem jau nekas vairāk basketbolā nav uzvarēts, salīdzinot ar, piemēram, lietuviešiem, kas ir vinnējuši Eiropas kausu, viņi ir augstā līmenī un ir arī Baltijas čempioni. Latvijā pēc šī modeļa, varbūt, attīstās sieviešu basketbols – ir Eirolīgas komanda, superklubs un izlasei ir panākumi.