Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.
Izdzirdot vārdus "Kuldīga" un "futbols", droši vien vairumam mūsdienās prātā nāk farss ar nosaukumu FK "Venta". Tomēr futbola cienītāji ar stāžu noteikti atcerēsies, ka savulaik Kuldīgas futbola klubs "Vulkāns" bija viens no spēcīgākajiem Latvijas Republikā.

Kā daudzviet Latvijā, arī Kuldīgā futbols pa īstam iesakņojās divdesmito gadu pirmajā pusē. Pirmās ievērojamākās futbola komandas pilsētā bija vāciešu "Otium" un Latviešu Jaunatnes Biedrības Kuldīgas nodaļas futbola komanda (KLJB). Sava komanda bija arī Kuldīgas ebrejiem – biedrības "Makkabi" futbola komandas veidā. Jau no divdesmito gadu vidus notika arī pilsētas meistarsacīkstes. Divdesmitajos gados spēcīgākā komanda bija KLJB, kura Kuldīgu vairākkārt pārstāvēja arī reģionālajos turnīros, kuros gan ievērojami panākumi gūti netika (tā 1925.gadā Kurzemes zonas sacensībās pret Liepājas "Olimpiju" nācās zaudēt ar 0:12). Divdesmito gadu KLJB līderi bija vārtsargs Valdmanis, aizsargs Pētersons un uzbrucēji Apsītis un Kempauss.

Divdesmito gadu beigās Kuldīgas futbolā parādījās jauna līdervienība – Kuldīgas futbola klubs (KFK), kas vairākus gadus pēc kārtas izcīnīja pilsētas meistaru titulu, KFK sastāvā spēlēja arī vairāki kādreizējie KLJB futbolisti, tai skaitā Kempauss.

1933.gadā par pilsētas meistariem kļuva komanda, ar kuras vārdu vēlāk Kuldīgas futbols iekaroja popularitāti visā Latvijā – sērkociņu fabrikas "Vulkāns" vienība. "Vulkāns" pēc uzvaras pilsētas turnīrā ieguva tiesības piedalīties cīņā par Lejaskurzemes meistara titulu, kur vispirms uzvarēja ar 1:0 LSB Saldus nodaļu, bet vēlāk nācās kapitulēt Liepājas armijnieku priekšā. Tas pats atkārtojās 1934.gadā, tikai ASK vietā "Vulkānu" pieveica Liepājas Drāšfabrikas komanda. Kopumā tā bija vispārīga tendence Kuldīgas futbolā, ka reģionālajās sacīkstēs Kuldīgas klubi gadu no gada atdūrās pret nepārvaramām barjeru dažādu Liepājas klubu vai Ventspils "Spara" veidolā.

Trīsdesmito gadu otrajā pusē Kuldīgas futbolā atkal notika pārmaiņas – no skatuves pazuda KFK un "Vulkāns", bet par pilsētas vadošo komandu kļuva 14.Kuldīgas aizsargu pulka sporta klubs (KAPSK), kas pilsētu pārstāvēja reģionālajos turnīros. Komandas līderi tolaik bija uzbrucēji Krišjānovs, Mediņš, populārs bija arī griezto stūra sitienu meistars Riekstiņš. Pirmajā Latvijas kausa izcīņā 1937.gadā KAPSK tika labāko komandu sešpadsmitniekā.

Tad nāca karš. Kuldīgas futbolisti spēlēja Kurzemes reģiona sacensībās un tur pilsētu pārstāvēja Latvijas arodbiedrību savienībās (LAS) komanda. Interesanta futbola sacensība notika starp labākajiem Kuldīgas futbolistiem 1941. gadā ar vācu kara gaisa spēku komandu, tā noslēdzās ar 3:3. Šajā spēlē kuldīdznieku rindās spēlēja arī ebreju futbolists Grīnbergs, kuru vācieši vēlāk nošāva. Arī daudzi citi Kuldīgas futbolisti karu nepārdzīvoja – bez vēsts pazuda viens no visu laiku labākajiem Kuldīgas futbolistiem J.Bērziņš, kas bija uzspēlējis arī Liepājas "Olimpijā". Krita F.Tīlbergs, O.Reiss, Krasts.

Pēc Otrā pasaules kara tāpat kā citur Latvijā arī Kuldīgas futbolā notika pamatīgas pārmaiņas. Labākie futbolisti tika apvienoti sporta biedrībā "Daugava" (tolaik šāda nosaukuma komandas tika izveidotas daudzās Latvijas pilsētās). Un, ja trīsdesmitajos gados Kuldīgas futbols bija trešais spēcīgākais Kurzemē (aiz Liepājas un Ventspils), tad četrdesmitajos-piecdesmitajos tam bija lemts kļūt par trešo spēcīgāko visā Latvijā.

Kuldīgas "Daugava" spēlēja Latvijas čempionāta Kurzemes zonā, kur tāpat kā pirms kara tās galvenās pretinieces bija Liepājas, Ventspils un Aizputes komandas. Par "Daugavas" treneri 1948.gadā kļuva Ēriks Skadiņš – kādreizējais Latvijas valstsvienības spēlētājs, baltvācietis, kas bija atgriezies Latvijā pēc kara. Viņa vadībā 1948.gadā "Daugava" uzvarēja savā Kurzemes zonas turnīrā, bet iekļūšana augstākajā līgā (jeb Republikas A klasē) togad vēl neizdevās. 1949.gadā komanda nonāca rūpnīcas "Vulkāns" paspārnē un mainīja savu nosaukumu – tā spēlēja zem "Vulkāna" vārda. Atkal tika izcīnīta uzvara zonas sacensībās, bet finālturnīrā par iekļūšanu augstākajā līgā "Vulkāns" izcīnīja otro vietu un tiesības 1950.gadā spēlē A klasē.

Debija A klasē "Vulkānam" padevās laba – 5.vieta 17 komandu konkurencē, bet 1951.gadā "Vulkāns" bija jau trešā komanda republikā. Lai arī tik augstu vēlreiz "Vulkānam" aizsniegties neizdevās, bet piecdesmitajos gados reti kura komanda varēja lepoties ar tādu rezultātu stabilitāti kā kuldīdznieki – tikai Liepājas "Sarkanais Metalurgs", Rīgas VEF un "Dinamo" tāpat kā "Vulkāns" visu šo desmitgadi nemainīgi aizvadīja A klasē. No 1950.gada līdz 1952. Vulkānu vadīja Arvīds Birznieks, kurš bija iepriekš spēlējis Rīgas "Daugavas" meistarkomandas dublieros. Vecākos "Vulkāna" līderus – Heinrihu Freimani, veiklo pussargu Visvaldi Kungu (Gunāra Kunga brāli), Leonu Tomašu nomainīja Jānis Karškēvics (spēlēja arī Rīgas "Daugavā" un Liepājas "Zvejniekā"), Hardijs Blūms, Fricis Rubulis, vairākus gadus lielisks "Vulkāna" vārtos bija Arvīds Jēkabsons. Līdzās vietējā futbola audzēkņiem "Vulkānā" spēlēja arī dobelnieks Raimonds Dambis (vēlākais Liepājas "Zvejnieka" treneris), rīdzinieks Marģers Kalniņš un citi. No 1959. līdz 1961.gadam "Vulkānu" vadīja pārmaiņus Hardijs Blūms un R.Kramzaks.

Pēc spēlētāja karjeras beigām divos piegājienos trenera darbu ar "Vulkānu" uzņēmās Heinrihs Freimanis. Viņa pirmais darba posms ar Vulkānu bija no 1957.gada līdz 1959.gadam, tam sekoja mācības LVFKI treneru skolā, bet no 1961. līdz 1965.gadam – otrais darba posms ar "Vulkānu". 1964.gadā "Vulkāns" guva droši vien lielāko sasniegumu savā vēsturē – lieliskā finālmačā ar rezultātu 5:2 pārspējot Liepājas rajona Tosmares komandu, izcīnīja Latvijas kausu (starp citu – Daugavpils un Ventspils futbolam šī virsotne padevās vēlāk kā kuldīdzniekiem). Divus gadus pēc kārtas kuldīdznieki izcīnīja Baltijas lauku sporta biedrības: "Vārpa", "Nemunas", un "Jeud" trīs kausi: 1962.gadā Lietuvā Vilkaviškos un 1963. gadā Tjuri Igaunijā. 1964.gadā kuldīdznieki tajā izcīnīja otro vietu.

Piecdesmito-sešdesmito gadu "Vulkāna" komanda nebūtu iedomājama bez rūpnīcas direktoru: A.Ņemarovska, P.Mauera, A.Brunovska atbalstu, savu ieguldījumu deva arī arodbiedrības priekšsēdētāji: E. Gecs, A. Skude, A. Nikuļina, Z. Liepa, kam tajos laikos bija liela loma.

Tomēr, neskatoties uz šiem lieliskajiem panākumiem, pamazām "Vulkāna" komandai tuvojās norieta laiki. 1963.gadā "Vulkāns" pēdējo reizi spēja finišēt labāko desmitniekā Latvijas PSR līgā, tad sekoja vairākas sezonas, kad komanda balansēja līgā uz izkrišanas robežas, bet pēc 1968.gada sezonas A klasi "Vulkānam" nācās atstāt. Rūpnīca komandu vairs sevišķi neatbalstīja, labus futbolistus no citām pilsētām piesaistīt bija arvien grūtāk, un tā visa rezultātā Kuldīga uz ilgu laiku no Latvijas futbola kartes pazuda. Vēlākos gados "Vulkānu" trenēja J.Platacis un I.Zverevs.

Protams, "Vulkāna" komanda turpināja eksistēt, bet tā spēlēja atkal vairs tikai reģionālajās sacīkstēs un ar spožiem panākumiem lepoties nevarēja. 1980.gadā komanda gan spēja līdzās Rēzeknes "Mašīnbūvētājam" un Rīgas "Dīzelistam" izcīnīt medaļas B klases turnīrā un tiesības 1981.gada sezonu aizvadīt A klase, bet atgriešanās stiprāko aprindās "Vulkānam" padevās diezgan bēdīga – 30 spēlēs tika piedzīvoti 24 zaudējumi, izcīnītas 5 uzvaras un 1 neizšķirts ar graujošu zaudēto vārtu skaitu (110), kā rezultātā "Vulkāns" atkal atgriezās B klasē.

Tā tas arī turpinājās līdz astoņdesmito gadu beigām - "Vulkāns" vilka savu eksistenci, reti pārsteidzot ar kādiem labākiem rezultātiem. Bet līdz ar juku laikiem uz 80.-90. gadu robežas un komandu finansējošās rūpnīcas grūtajiem laikiem futbola komanda pavisam iznīka un par Kuldīgas futbolu daudzus gadus vispār neko nedzirdēja.

Protams, rakstot par Kuldīgas futbolu nevar nepieminēt futbola klubu "Venta". 2005.gadā tas, pārceļoties uz Kuldīgu no Ventspils, pilsētā radīja sen nebijušu ažiotāžu – jau vairāk kā 20 gadus pilsētā nebija regulāri redzētas republikas labākās komandas, turklāt kluba vadības ambīcijas bija tik lielas, ka varēja cerēt, ka visā drīzumā Kuldīgas futbols varētu piedzīvot vēl labākus laikus kā 20.gadsimta 50.-60.gados. Taču ātri vien izrādījās, ka vārdi šajā gadījumā pagalam nesaskanēja ar darbiem, komandas budžets bija uzpūsts burbulis, pašvaldība komandu uzturēt nespēja, pazīstamie spēlētāji komandu ātri pameta un sezonas beigās komanda pilnībā izzuda.

Taču "Venta" jau pēc idejas nebija nekāds Kuldīgas futbola klubs, bet gan tikai iegātnis Kuldīgā. 2001.gadā, pateicoties trenera Gvido Treimaņa uzņēmībai, Kuldīgā atkal parādījās futbola klubs "Vulkāns", kas spēlēja Latvijas čempionāta 2.līgas Kurzemes zonā un kopš tā laika kuldīdznieki pilnīgi bez futbola nav dzīvojuši – sākumā kā "Vulkāns", tad kā "Linde-N" un kopš pagājušā gada kā FK "Elvi" viņu komanda spēlē 2.līgā.

Kas Kuldīgas futbolu gaida nākotnē? Futbolā talantīgu jauniešu pilsētā ir pietiekami, bet bez stabila finansiāla atbalsta nopietnu klubu izveidot nav iespējams. Ja būs nauda, tad varbūt arī futbolā Kuldīgas "Vulkāns" reiz vēl uzliesmos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!