Es labi apzinos, ka komandai jābūt kaujas gatavībā jau tagad. Tomēr jau septembrī komandai ir jāstartē 2010.gada Pasaules kausa kvalifikācijā. Tas nozīmē, ka tai ir jābūt gatavai nopietnām spēlēm, kur pretinieki būs ļoti spēcīgi. Mūsu spēlei un rezultātiem sekos līdzi visa valsts, un tas uzliek lielu atbildības nastu.
Mums ir pieredzējuši spēlētāji, ir spēlētāji, kas var sastādīt konkurenci. Ja šobrīd viņi nav labākajā sportiskajā formā vai netiek savu klubu pamatsastāvā, tam ir nozīme, taču ne izšķirošā. Tāpēc es paļaujos uz tiem, kurus izsaucu jau agrāk. Tāpat ir parādījušies jauni vārdi, kā arī atgriezušies tie, kurus daudzi jau bija piemirsuši kā izlases spēlētājus. Bet valsts čempionāta pirmajās kārtās viņi sevi parādīja no labākās puses un šai grupai es dodu iespēju sevi pierādīt, varbūt viņi var kādu izkonkurēt no pamatsastāva vai no 18 spēlētājiem, kas tiek pieteikti spēlei. Tie ir tie motīvi un iemesli, pēc kādiem es izvēlējos kandidātus dalībai Baltijas kausā.
Jauniņie. Ne visi no viņiem ir jauni gados, es pat teiktu, ka viņi ir nobrieduši futbolisti. Labi sevi parāda klubos. Tas attiecas uz Mežecki un Rafaļski. Pagājušajā gadā viņi kļuva par Latvijas čempionāta medaļniekiem un šogad spēlē pamatsastāvā klubos, kas tēmē uz medaļām. Tāpēc es uzskatu par lietderīgu viņu uzaicināšanu. Gribētos, lai viņi to uztvertu kā atzinību, ka viņi ir labi futbolisti. Lai viņi būtu bez kompleksiem, neapjuktu un izlasē spēlētu uz „pilnu klapi".
Tas pats attiecas uz Savčenkovu no valsts čempioniem. Zinu Romāna Grigorčuka pieeju - spēle tie, kas to ir nopelnījuši treniņos, spēlēs. Un tas ir zināms kvalitātes rādītājs, ja futbolists spēlē pamatsastāvā tādā komandā kā „Ventspils". Mums, izlases treneru korpusam, ir radusies iespēja ar viņu iepazīties tuvāk, jo viņa radītāji ir visnotaļ simpātiski. Tomēr daudz kas, protams, ir atkarīgs, kā viņš progresēs tālāk. Tāpat viņš interesē dēļ savas pozīcijas laukumā - centrālais aizsargs. Tā ir ļoti atbildīga pozīcija un šeit ir nepieciešama konkurence, varbūt pat jauni spēlētāji.
Žēl, ka nebūs Stepanova un Verpakovska, jo mums ir pārāk maz spēļu, lai sagatavotos jaunajam atlases ciklam, un gribētos katru iespēju izmantot maksimāli. Tādā ziņā žēl, ka viņi nespēlēs pat divās spēlēs.
Izvēloties kandidātus, es runāju ar daudziem spēlētājiem, treneriem. Piemēram, pēc sarunas ar Bleideli es sapratu, ka viņš nav gatavs spēlēt vienlaicīgi gan klubā, gan izlasē. Esmu pateicīgs par laiku, ko viņš manā vadībā pavadīja „Skonto" un izlasē. Mēs vienmēr atbalstījām viens otru, taču šoreiz tā ir viņa izvēle. Vispār, pārējos jautājumus jau adresēt labāk viņam.
Koļesņičenko atkal izsaukts, jo labi spēlē un profesionāli veic savus pienākumus. Iepriekš viņš varbūt mazāk konkurēja, bet tagad viņam ir iespēja sevi pierādīt, cik spēcīgs viņš ir. Bet talants viņam vienmēr ir bijis.
Cita „Ventspils" spēlētāja Ziziļeva kandidatūru izskatīja treneru padome. Ļoti labs spēlētājs, sen jau viņu pazīstu, spēlēja manā vadībā vēl olimpiskajā un jauniešu izlasē. Tomēr viņu nolēmām neizsaukt. Negribētos īpaši komentēt šo lēmumu. Gribētu tikai piebilst: protams, ka viņš ietekmē „Ventspils" sniegumu, tomēr, vismaz šobrīd, ar grūtībām spēju viņu iedomāties izlasē.
Sezonas laikā es daudz skatos futbolu. Neskaitot virslīgu, apmeklēju arī pirmās līgas spēles un pat bērnu spēles. Man pat jokojot prasa - nu uz ko tad tu te skaties? Bet ja nopietni, tad ir ļoti daudzi spēlētāji, kas sevi parāda tikai atsevišķās spēlēs. Viņiem vienkārši vajag spēlēt un godīgi darīt savu darbu, tad arī nauda un slava nekur nepazudīs.
Par vārtsargiem. Vissarežģītākā situācija ir ar Koliņko. Viņam ir tikai treniņu apstākļi, par ko viņam ir jāpateicas „Skonto" klubam, kurā arī izauga par spēlētāju. Mūsu vārtsargu treneris Aleksandrs Kulakovs ar viņu visu laiku kopā strādā. Tā kā viņš ir ļoti labā fiziskā formā, taču piecos mēnešos viņš ir spēlējis tikai divus puslaikus. Tas ir maz un spēles pieredzes trūkums ir acīmredzams. Tomēr viņam ir potenciāls un viņš tuvākajā laikā atradīs sev klubu. Katram kādreiz ir tāda situācija. Vienkārši vajag nogaidīt, pārdzīvot šo grūto brīdi un strādāt, strādāt, strādāt...
Tomēr zārks jau nevar palikt tukšs. Šobrīd redzeslokā ir Vaņins, kurš sāka spēlēt izlasē pagājušā atlases cikla beigās un nospēlēja vienkārši fantastiski. Šobrīd var teikt, ka gan Vaņins, gan Koliņko ir pirmais numurs. Taču viņiem jau pakausī elpo Romanovs un Doroševs. Paradokss, bet Doroševa klubs „Skonto" šobrīd daudz ielaiž. Taču viņa spēle man ļoti patīk. Laikam, viņš ir kļuvis vecāks, kļuvis mierīgāks un spēlē pārliecinošāk.
Kā jau sākumā minēju, Baltijas kausa galvenais uzdevums ir sagatavot komandu rudenī paredzētajām spēlēm Pasaules kausa atlasē. Taču ko nozīmē sagatavoties? Pēc mana uzskata, katrs treniņš, katra spēle ir solis tuvāk šim mērķim. Tāpēc katrā spēlē ir jāizvirza uzdevums - uzvara. Ja izvirzītu citu mērķi, piemēram, sagatavoties nākamajam Pasaules kausam, manuprāt, tie būtu tikai tukši vārdi un neprofesionāla attieksme. Cita lieta, ja mums neizdosies uzvarēt turnīrā, to nevajadzētu uztvert kā traģēdiju. Vēl jo vairāk nevajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, piemēram, to spēlētāju vajag aizmirst, bet mani - izlases treneri - nomētāt ar akmeņiem. Tā vispār nekad nevajag rīkoties, vēl jo vairāk pārbaudes spēlēs.
Protams, mēs sev esam izvirzījuši mērķi - izcīnīt kausu. Pretinieki mums ir vairāk nekā nopietni. Lietuvieši būs spēcīgākajā sastāvā, igauņi tradicionāli ir nepiekāpīgi. Domāju, ja spēlētājiem „iedzīs", ka vajag uzvarēt, tad viņi spēlēs ar maksimālu atdevi. Attiecīgi, progress būs jūtams visā izlasē. Nevajag arī aizmirst, ka Baltijas kauss ir viens no senākajiem turnīriem Eiropā, tāpēc vajag augsti vērtēt dalību tajā un nopietni attiekties pret spēlēm.
Paralēli spēlēs arī jauniešu izlase, kurā pulcēti visi perspektīvākie mūsu 20-gadnieki. Taču šobrīd tajā, izņemot Cauņu, kas ir pieaicināts jau lielajā izlasē, tajā nav tādi, kas būtu gatavs spēlēt nacionālajā izlasē. Viņiem viss vēl priekšā. Protams... Nevar teikt, ka viņiem nesekojam līdzi... Tur tieši nav problēmu, jo viss redzams kā skenerī. Cita lieta, ka viņiem vajag ļoti daudz strādāt un strādāt pastāvīgi. Pat Krištianu Ronaldu ir jāstrādā. Viņam gan ir līdz pilnībai pilnveidoti divi finti, taču viņam vajag tad pilnveidot trešo. Un esmu pārliecināts, ka viņš to dara. Man viens no rādītājiem ir spēlētāju sniegums klubos, kas ir labāko trijniekā. Tas nozīmē, ka ir liela konkurence. Mans uzskats, ka viņiem tajos ir jāspēlē pamatsastāvā. Tiesa, Cauņa tur nespēlē. Tomēr pamatā - ja tu spēlē nopietna kluba pamatsastāvā, tad tas jau ir izlases līmenis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
