Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Lai arī īstie Rīgas "Celtnieka" slavas gadi nebija sevišķi ilgi, šīs komandas vēsture sniedzas nedaudz senāk par astoņdesmito gadu vidu, kad ar Sergeju Davidovu un Juriju Jakovļevu priekšgalā tā trīs gadus pēc kārtas izcīnīja LPSR kausu.

Ēku celtniecības kombināta komanda (ĒCK) Rīgas meistarsacīkstēs sāka piedalīties jau sešdesmitajos gados, taču ilgu laiku komanda nevarēja lepoties ar vērā ņemamiem sasniegumiem, kas bija saistīts ar to, ka ievērības cienīgi futbolisti šajā komandā nespēlēja. Viens no lielākajiem šīs ēras sasniegumiem bija 1968.gadā izcīnītā uzvara laikraksta "Sports" kausā pieaugušo komandu vidū, izšķirošajā spēlē pārspējot Rīgas Porcelāna rūpnīcas vienību.

Komandas nopietnāka izaugsme sākās 1972.gadā, kad par tās spēlējošo treneri kļuva Astratijs Rožkovs, kas vairāk kā desmit gadus bija spēlējis Rīgas "Daugavas" meistarkomandā. Protams, ar vienu meistaru nepietiek komandai, kas grib sasniegt augstus mērķus, taču Rožkovs pamazām sāka veidot vēlākā "Celtnieka" pamatus, lai šī komanda varētu ar laiku nopietni konkurēt ar labākajām Latvijas vienībām. Lielais izrāviens komandai izdevās 1977.gadā, kad ĒCK izcīnīja otro vietu LPSR B klases turnīrā un ieguva tiesības spēlēt A klasē, bet komandas uzbrucējs Vasiļjevs kļuva par B klases labāko vārtu guvēju.

Pirmais gads stiprāko klasē "Celtniekam" nebija viegls, 14 komandu konkurencē tika iegūta 8.vieta, 26 spēlēs gūstot 7 uzvaras. Dažas reizes jaunpienācējiem izdevās pārsteigt pieredzējušākās komandas, cita starpā spēlējot pa reizei neizšķirti ar čempionvienību Daugavpils "Ķīmiķi" un bronzas medaļu ieguvēju VEF, taču pret otro vietu izcīnījušo "Elektronu" piedzīvoja smagu sagrāvi ar 1-7. Vismaz vietu A klasē "Celtnieks" saglabāja ļoti pārliecinoši.

Otrā sezona labāko klasē "Celtniekam" padevās mazāk veiksmīga - lai arī atkal izdevās noturēt neizšķirtu vienā spēlē pret "Ķīmiķi" (kurš gan šajā gadā nebija tik spēcīgs), taču neizpalika arī sagrāves - 0-6 pret "Elektronu" un 2-8 pret "Enerģiju". Nākamos desmit gadus tik smagus zaudējumus "Celtnieks" ne reizes necieta.

Šajos gados pamazām veidojās tā "Celtnieka" kodols, kas daudzreiz izcīnīja LPSR čempionāta medaļas. Jau no B klases laikiem komandā spēlēja Zigmunds Trambovičs, kas kopā ar "Celtnieku" izgāja cauri visai tā vēstures sinusoīdai - no 1977.gada B klases līdz pat 1992.gada Latvijas 1.līgai. Pirmajos gados komandas vārtus sargāja Pjotrs Alhimovičs, bet 1981.gadā viņa vietā stājās bijušais "Daugavas" spēlētājs Viktors Družiņins (kas gan pēdējos gadus bija spēlējis VEF rindās). 1978.gadā par "Celtnieka" pamatsastāva spēlētāju kļuva Oļegs Antiļskis - viens no ievērojamajiem astoņdesmito gadu Latvijas futbolistiem, gadu vēlāk no "Jūrnieka" pārnāca Jevgēņijs Samoiļenko, kas 1980.gada LPSR čempionātā guva veselus 20 vārtus. 1980.gadā uz komandu atnāca Viktors Ņesterenko - "Daugavas" veterāns un vēlākais ievērojamais treneris, tāpat kopā ar viņu atnāca vēl divi bijušie "Daugavas" futbolisti - Jevgēņijs Kasjans un Jurijs Andrejevs. Ilgstoši komandas rindās spēlēja arī Leonīds Smirnovs un Genādijs Bodrikovs.

Jaunā kvalitātē "Celtnieks" sāka spēlēt 1980.gadā, kad tas pirmo reizi A klasē izcīnīja vietu turnīra tabulas augšgalā, biežāk izcīnot uzvaras nekā piedzīvojot zaudējumus, turklāt vēl ar 54 gūtiem vārtiem tas kļuva par līgas trešo rezultatīvāko komandu. Tiesa, no šiem vārtiem 17 (vairāk kā 30%) tika gūti divās spēlēs pret turnīra galveno pastarīti Brocēnu "Startu". Pret pirmā trijnieka komandām gan "Celtniekam" sevišķi labi negāja.

1981.gadā "Celtnieks" pirmo reizi tika pie LPSR čempionāta medaļām - ar 19 uzvarām 30 spēlēs tas čempionātā ieņēma otro vietu, piekāpjoties tikai "Elektronam". Ļoti lieli nopelni komandas izaugsmē bija tajā, ka uz to bija atnācis futbolists, kam bija lemts kļūt par „Celtnieka” simbolu un droši vien izcilāko komandas futbolistu. Runa, protams, ir par Sergeju Davidovu. Savas karjeras gaitā Davidovs bija spēlējis arī PSRS Augstākajā līgā Odesas „Černomorec” sastāvā, tad vairākas sezonas aizvadījis Rīgas „Daugavā”, bet 29 gadu vecumā viņš atvadījās no profesionālā futbola un pārgāja uz „Celtnieku”, kura rindās spēlēja līdz teju 40 gadu vecumam. Līdz „zeltam” tikt „Celtnieks” ar Davidovu priekšgalā gan tā arī ne reizes nespēja, bet tuvu kārotajam titulam tika vairākkārt.

Nākamajā sezonā „Celtnieks” gan pabeidza pirmo riņķi kā turnīra līdervienība, tomēr vadību tā ieņēma nevis Latvijas čempionāta kopvērtējumā, bet gan tikai savā tā grupā. Turklāt jāatzīst, ka komandu sadalījums uz pusēm nebija īsti vienlīdzīgs – pārējās spēcīgākās Rīgas komandas – „Enerģija”, „Elektrons” un VEF bija iedalītas otrā grupā. Otrajā turnīra daļā, kad „Celtniekam” šīs komandas nāca pretī, tas beigās spēja ieņemt tikai trešo vietu. Jāpiezīmē gan, ka „Elektrons” šajā gadā bija neuzvarams – gandrīz nezaudēja vārtus, nepiedzīvoja nevienu zaudējumu, un augstākais, uz ko „Celtnieks” reāli varēja pretendēt, bija otrā vieta, taču VEF pamanījās iekrāt par vienu punktu vairāk.

Tā kā 1983.gadā diezgan smagu izgāšanos piedzīvoja „Elektrons” (iepriekšējā gada čempions ieņēma tikai septīto vietu), „Celtniekam” bija visas iespējas iepriekšējo gadu bronzas un sudraba medaļām pievienot arī zelta. Pamazām iespēlējās no Ventspils pārnākušais Jurijs Jakovļevs un „Elektrona” sastāvā vairākus titulus izcīnījušais Anatolijs Čebans, bet Družiņina vietu vārtos bija ieņēmis Vladimirs Celousovs. Lai kļūtu par čempioniem, „Celtnieka” futbolistiem tomēr atkal nedaudz pietrūka, un kā tas vispār šai komandai bija raksturīgi – tā neguva pietiekami daudz punktu spēlēs ar tiešajiem konkurentiem. Pret vājākām komandām „Celtnieks” reti zaudēja punktus, taču izšķirošās spēles pret tiešajiem konkurentiem tas visbiežāk zaudēja. Reizēm pietrūka meistarības, reizēm pietrūka veiksmes, bet viens palika nemainīgs – ne reizes nebija tā, ka samierināšanās ar otro vai trešo vietu šķistu netaisnīga un negodīga.

Vistuvāk kārotajai pirmajai vietai „Celtnieks” tika 1984.gadā. Jurijs Jakovļevs čempionātā guva 24 vārtus, ļaujot „Celtniekam” kļūt par turnīra rezultatīvāko komandu, 22 spēlēs tikai 3 reizes komanda piedzīvoja zaudējumus, un tomēr pirmo vietu tā no savām rokām izlaida – par vienu punktu vairāk izdevās iekrāt Rīgas „Torpedo” vienībai, lielā mērā pateicoties labāk aizvadītām savstarpējām spēlēm. Lai arī par čempioniem „Celtnieka” futbolisti šajā gadā (un arī vēlāk) nekļuva, pie viena titula komanda tomēr tika – tā triumfēja Latvijas kausa izcīņā.

1985.gada čempionātā „Celtnieks” pirmo reizi piecu gadu laikā palika bez medaļām, toties otro gadu pēc kārtas Latvijas kausa finālā pieveica VEF. 1986.gadā „Celtnieks” atkal diezgan labi aizvadīja čempionātu (otrā vieta, tāpat kā divus gadus iepriekš palaižot garām tikai „Torpedo” komandu) un jau trešo reizi pēc kārtas triumfēja kausa izcīņā, finālcīņā ar 6-0 burtiski iznīcinot Valmieras „Gauju”. Starp citu, iepriekšējā komanda, kam izdevās šāds kausa „hattrick” bija spožais piecdesmito gadu Liepājas „Sarkanais metalurgs”. Otro reizi par LPSR čempionāta labāko vārtu guvēju kļuva Jakovļevs (28 vārti).

Šo trīs gadu laikā „Celtnieka” rindās par Latvijas kausa ieguvējiem kļuva sekojoši futbolisti: Vladimirs Celousovs, Aleksejs Romančuks (vārtsargi), Jurijs Azarovs, Genādijs Bodrikovs, Anatolijs Čebans, Sergejs Davidovs, Ērvalds, Jurijs Jakovļevs, Sergejs Jegorovs, Karašovs, Kļimenko, Aleksandrs Kokarevs, Kolosovskis, Aleksandrs Kravcēvičs, Valentīns Medvedevs, Valērijs Minalta, Viktors Ņesterenko, Jānis Pukijāns, Jurijs Simoņenkovs, Leonīds Smirnovs, Aleksandrs Solomko, Zigmunds Trambovičs un I.Zujevskis. Komandas treneri – Astratijs Rožkovs un Viktors Ņesterenko.

Arī nākamos trīs gadus „Celtnieks” bija LPSR čempionāta medaļnieku vidū, taču tas bija pavisam cits „Celtnieks” – Daugavpils. Nē, Rīgas komanda nekur nebija pazudusi, vienkārši sanāca tā, ka Daugavpils „Ķīmiķa” pārtapšana par „Celtnieku” sakrita ar Rīgas tāda paša nosaukuma komandas norietu. Rīgas komandā vairs neienāca nopietns papildinājums no meistarkomandām (pēdējais relatīvais „smagsvars” bija 1985.gadā pārnākušais Sergejs Jegorovs), un astoņdesmito gadu beigu „Celtnieka” sastāvā zināmu uzvārdu bija jau diezgan maz.

1987.gadā Rīgas „Celtnieks” čempionātā bija piektais, 1988.gadā – devītais, vēl gadu vēlāk – sestais. Tā kā 1990.gadā tika ieviesta Baltijas līga, kurā „Celtnieks” netika, šajā gadā šai komandai, tāpat kā „Jūrniekam” (vēl vienai ne pārāk labus laikus piedzīvojošai komandai) bija teorētiski labas iespējas kļūt par LPSR čempionvienību. Taču tam nebija lemts piepildīties – aizvadot pagalam blāvu sezonu, „Celtnieks” novājinātajā Latvijas čempionātā ieņēma tikai sesto vietu, ne brīdi neiesaistoties cīņā par medaļām. Nelīdzēja arī tas, ka līdzās LPSR čempionātu ceturtajam visu laiku labākajam vārtu guvējam Jakovļevam (137 vārti) „Celtnieka” rindās šajā gadā spēlēja arī pats rezultatīvākais šī turnīra futbolists Aleksandrs Dorofejevs. Tas gan principā arī nebija sevišķi pārsteidzoši – komandā izteikti trūka jaunu spējīgu futbolistu, un lielāko slodzi uz saviem pleciem uzņēmās veterāni – Davidovs (kurš pēdējos gados bija arī komandas spēlējošais treneris), Čebans, Smirnovs, Antiļskis, Jegorovs, Dorofejevs.

Arī pēdējā LPSR čempionātā „Celtniekam” daudz saldu brīžu nebija – savā apakšgrupā tas ieņēma pārliecinoši pēdējo vietu, 18 spēlēs netiekot kaut pie vienas uzvaras, un arī pietiekoši labi aizvadītās spēles par 11.-20.vietu neļāva komandai tikt kopvērtējumā augstāk par 17.vietu. Likumsakarīgi SM ĒCK (jā – savā norietā komanda atguva nosaukumu, ar kuru tā sāka savas gaitas) pirmajā futbola sezonā atjaunotās Latvijas Republikas apstākļos Virslīgas komandu vidū netika, bet bija spiesta spēlēt 1.līgā.

Faktiski šajā laikā šo komandu nevienam sen vairs nevajadzēja, un tā acīmredzami dzīvoja savus pēdējos mēnešus. Vairāki vadošie futbolisti to pameta jau pirms 1992.gada, bet sezonas laikā to atstāja arī Jurijs Jakovļevs, V.Overčuks, A.Mihailovs. Pēc sezonas komanda izjuka neatgriezeniski, un tā sanāca, ka „Celtnieka” gaitas beidzās ar pagalam neizteiksmīgu sesto vietu Latvijas 1.līgas turnīrā.

„Celtnieka” gals droši vien nebija tik sāpīgs kā daudzu citu juku laikos bankrotējušo sporta vienību izjukšana – tā vēsture nebija tik spoža kā „Elektronam”, „Enerģijai”, VEF (nemaz nerunājot par „Daugavas” meistarkomandu). Tam nebija tādas lokālpatriotiskas fanu vienotības kā „Jūrniekam”, patiesībā „Celtniekam” pat īsti nebija sava mājas stadiona: pirmos gadu A klasē tas pretiniekus uzņēma Lielupes stadionā (kamēr tas vēl pastāvēja), vēlāk dažādos gados mājas spēles komanda aizvadīja RVZ stadionā Mežaparkā, Ozolnieku stadionā un uz ASK laukuma. Un tomēr – „Celtnieks” bija komanda, kuru vērts atminēties. Trīskārtēja Latvijas kausa ieguvēja, pieckārtēja LPSR čempionāta medaļniece, tā bija komanda, kurā savas sportiskās gaitas paildzināja ne viens vien futbolists ar visaugstākā līmeņa pieredzi.

Autors izsaka pateicību Zigmundam Trambovičam par palīdzību raksta tapšanā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!