Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Rūpnīcas "Sarkanais kvadrāts" futbola komanda nebija pieskaitāma Rīgas spēcīgāko un panākumiem bagātāko futbola vienību sarakstam. Desmit sezonās, ko tā aizvadīja LPSR un neatkarīgās Latvijas augstākajā līgā, "Sarkanā kvadrāta" vienība ne reizes netika pie čempionāta medaļām, arī Latvijas kausā tai panākumi izpalika. Būtiskākais iemesls, kālab to atcerēties, ir tas, ka tā savu eksistenci turpināja vēl dažus gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad vairums padomju laika komandu bija jau sabrukušas.

Pati rūpnīca savu darbību Ķengaragā sāka vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos gados kā "India Rubber Company Quadrat", kas kļuva par vienu no lielākajām gumijas pārstrādes rūpnīcām Eiropā. Taču "Sarkanā kvadrāta" futbola komanda daudz maz ievērības cienīga kļuva tikai 20.gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, kad 1982.gadā komanda izcīnīja tiesības spēlēt LPSR čempionāta augstākajā līgā.

Nekādus kalnus gāzt "Sarkanais kvadrāts" nespēja - rūpnīcas vadība nebija ieinteresēta ieguldīt komandā tādus līdzekļus, lai tā varētu čempionātā pretendēt uz augstām vietām. Zināmākais futbolists komandas rindās bija vārtsargs Grašs (kurš reizēm spēlēja arī uzbrukumā), kas iepriekš spēlēja "Radiotehniķī", tāpat no "Radiotehniķa" pārnāca vēl viens vārtsargs J.Jurkevičs un pussargs Ļahovičs. Desmitā vieta četrpadsmit komandu konkurencē šai vienībai bija pietiekoši labs rezultāts, turklāt vēl tika izcīnīts vienāds punktu skaits ar diezgan spēcīgo Valmieras "Gauju".

Nākamajā sezonā Augstākā līga tika saīsināta par divām komandām, līdz ar to "Sarkanā kvadrāta" līmeņa vienībām konkurence par izdzīvošanu kļuva spraigāka, taču ar šo uzdevumu "Kvadrāts" galā tika veiksmīgi, savu pozīciju uzlabojot par vienu vietu salīdzinoši ar iepriekšējo gadu.

Arī turpmākajos gados "Kvadrāta" galvenais uzdevums bija - neizkrist. Gadu no gada citu mērķu komandai nebija, bet ar šo uzdevumu tā galā tika veiksmīgi. Nākamās četras sezonas augstāk par desmito vietu "Sarkanais kvadrāts" tikt nespēja, bet par absolūtu turnīra pastarīti vienība arī nekļuva.

1989.gadā "Sarkanais kvadrāts" Latvijas čempionāta augstākajā līgā nepiedalījās - laikam gan vadībai apnika mūžīgā muļļāšanas pa tabulas lejasgalu, bet tur atgriezās ar gada pārtraukumu 1990.gadā, kad iespējas izcīnīt augstu vietu bija labākais nekā jebkad iepriekš - jo līdz ar Baltijas čempionāta izveidošanu LPSR čempionāts bija kļuvis izteikti vājāks kā iepriekšējās sezonās.

Šajā sezonā "Sarkanajm kvadrātam" bija visai reālas iespējas pacīnīties par medaļām. Līdz trijniekam tomēr nedaudz pietrūka, bet arī izcīnītā piektā vieta bija pietiekami atzīstams sasniegums. Komandā bija pat viens pēc Latvijas mērogiem ļoti ievērojams futbolists - "Daugavas" veterāns Sergejs Vicehovskis, tāpat tur spēlēja Jurijs Azarovs, vārtsargs Aleksejs Romančuks un ilggadīgie "Sarkanā kvadrāta" pamatsastāva vīri - Taratins, Vasiļevičs, Žuravļovs, I.Kuzmins, kas bija komandā jau kopš tās debijas A klasē. No futbolistiem, kas vienību pārstāvēja pirms 1990.gada, vēl varētu pieminēt  Valtu Būmani (tagadējais Latvijas pludmales futbola izlases treneris).

Ne tik labi "Kvadrātam" veicās 1991.gadā. Viena punkta komandai pietrūka līdz piektajai vietai savā apakšgrupā, lai tā varētu turpināt cīņu par augstākajām vietām čempionātā, bet rezultātā tai nācās piedalīties turnīrā par 11.-20.vietu. Šajā ne tik ļoti prestižajā turnīrā "Sarkanais kvadrāts" ar Sergeju Vicehovski kā spēlējošo treneri pat spēja izcīnīt pirmo vietu, pateicoties papildu parametriem apsteidzot "Rīgas audumu" un Vangažu "Betonu", ar ko tas izcīnīja vienādu punktu skaitu.

Taču ar šo 11.vietu nebija pietiekami, lai "Kvadrāts" (nu jau zaudējis vārdu "Sarkanais" no sava nosaukuma) varētu 1992.gadā spēlēt Virslīgā. Jāatzīmē,  ka pirmās līgas turnīrs 1992.gadā bija visai spēcīgs, un tomēr "Kvadrāts" tajā sevi spēja diezgan labi apliecināt. Lai arī tika izcīnīta trešā vieta, "Kvadrāts" sava snieguma ziņā bija tuvāk "Decemvīriem" un "Zentai" - divām vienībām, kuras bija izveidotas no izjukušu A klases komandu drupām, nekā pārējām turnīra dalībniecēm. Ne tik veiksmīga bija nākamā sezona, kad 1.līgā "Kvadrāts" ieņēma tikai sesto vietu, toties ar lielisku rezultativitāti izcēlās komandas futbolists Andrejs Jakovļevs, kas guva 22 no komandas 51 vārtiem, septiņus vārtus guva A.Pavļukovs un Sergejs Iļjins, bet piecus vārtus - Sergejs Vicehovskis.

Toties 1994.gadā "Kvadrātam" izdevās kļūt par Pirmās līgas uzvarētaju. Spraigā cīņā "Kvadrātam" izdevās apsteigt Brocēnu "Startu", finišā tas bija priekšā Brocēnu komandai par diviem punktiem. Tā rezultātā 1995.gadā "Kvadrāts" ieguva tiesības spēlēt Virslīgā.

Ar kādreizējo meistarkomandas vārtsargu Aleksandru Kulakovu pie komandas stūres "Kvadrāts" Virslīgā kalnus gāzt neplānoja. Par kādu kalnu gāšanu varētu runāt, ja ievērojamākie futbolisti komandas sastāvā bija Viktors un Sergejs Vicehovski, no kuriem jaunākajam bija 34 gadi. Savulaik PSRS čempionātā spēlējuši bija arī Vadims Naumovs un Andrejs Jakimovs, bet ne viens, ne otrs 1995.gadā nebija labākajos futbola gados, un arī "Kvadrātā" sevišķi svarīga viņu loma nebija.

Rezultāti komandai sanāca atbilstoši iespējām - proti, pavisam bēdīgi. Priekšsacīkstēs, kur izšķīrās komandu sadalījums tālākām spēlēm par 1.-6. vietu un 7.-10.vietu "Kvadrāts" sevi apliecināja kā pārliecinoši sliktāko komandu. 18 spēlēs tas izcīnīja tikai vienu uzvaru (ar 3-1 pārspējot Liepājas DAG) un nospēlēja neizšķirti ar "Amstrig". Vai komanda varēja pretendēt uz kaut ko lielāku? Lai arī tās sastāvs nebija spožs, droši vien, ar lielāku kārtību komandas iekšienē varētu cerēt, ja ne uz radikāli augstāku vietu, tad vismaz uz daudz maz pieņemamāku sniegumu, kur neatrastos vieta zaudējumam ar 0-6 pret "Skonto/Metālu". Likumsakarīgs bija tas, ka sezonas vidū, 1.jūlijā, Kulakovu trenera postenī nomainīja Vladimirs Žuks.

Pārāk daudz bija iekavēts, lai komanda spētu pacelties no pēdējās vietas - pirms "mierinājuma turnīra" sešām spēlēm "Kvadrāts" sev tuvāk esošajai Liepājas "Olimpijai" zaudēja veselus 14 punktus, taču vismaz savu sniegumu uzlabot komandai izdevās. 7.-10.vietas turnīrā "Kvadrāts" kļuva par pārliecinoši labāko komandu, izcīnot četras uzvaras, reizi spēlējot neizšķirti un piedzīvojot vienu zaudējumu. Turklāt izdevās vismaz daļēji revanšēties arī pret "Skonto/Metālu" - vienā no savstarpējām spēlēm "Kvadrāts" uzvarēja ar 5/1. Jāpiezīmē, ka liels ieguvums jau pamatturnīra pirmā apļa laikā "Kvadrātam" bija no brūkošās Rīgas "Olimpijas" pārnākušais Boriss Korotkevičs. Turnīra beigās "Kvadrātu" no "Olimpijas" šķīra tikai trīs punkti. Jāpiezīmē, ka tieši zaudējums "Olimpijai" vēl pamatturnīra spēlē kļuva par pēdējo pilienu "Kvadrāta" vadības pacietībai, novedot pie Aleksandra Kulakova atstādināšanas no amata.

Kā jau tas neveiksmīgi spēlējošām komandām ir raksturīgi, "Kvadrātam" visas sezonas garumā pastāvīgi notika sastāva rokādes. Neviens futbolists komandas sastāvā neaizvadīja pilnīgi visas Virslīgas spēles, stabilākie bija brāļi Vicehovski, Aleksandrs Baranovskis un Ģirts Paulis (abi pēdējie kopā ar Aleksandru Kulakovu bija pārnākuši no "Amstrig"), kas izlaida trīs čempionāta spēles. 19 spēles aizvadīja Igors Mazurinovs, 18 - Boriss Korotkevičs, Mihails Čebotarjovs un Vladislavs Zablockis. Kopumā komandu pārstāvēja 27 futbolisti. Labākais komandas vārtu guvējs bija Korotkevičs (6 vārti), 3 vārtus guva Jurijs Idionovs un Andrejs Jakovļevs, pa diviem vārtiem - Viktors Vicehovskis un Dmitrijs Šappo, bet pa vieniem - Aleksandrs Baranovskis, Sergejs Vicehovskis, Igors Mazurinovs, Andrejs Jakimovs, Vadims Naumovs un Sergejs Iļjins.

Kā Virslīgā pēdējo vietu ieņēmušajai komandai, "Kvadrātam" nākamajā gadā pēc idejas būtu bijis jāspēlē 1.līgā, taču praksē sanāca tā, ka komanda vienkārši nobankrotēja un pārstāja eksistēt, kā tas deviņdesmitajos gados diezgan bieži notika ar 1.līgā uzvarējušajām vienībām. Tā bez sevišķa spožuma beidzās (Sarkanais) Kvadrāts. Mūsdienās, prognozējamā kārtā, nav saglabājusies nedz rūpnīca, kas deva komandai vārdu, nedz stadions, kur tā spēlēja.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!