Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.
4.daļa (noslēgums)


1991.gadā zem "Olimpijas" vārda apvienojoties meistarkomandai un Liepājas Latvijas čempionāta vienībai, pilsētai, kurā piedzimst vējš, beidzot pēc ilgāka pārtraukuma atkal bija futbola komanda, kas bija spējīga Latvijas čempionātā cīnīties par visaugstākajām vietām. Bija pagājuši veseli 30 gadi, kopš Liepāja bija Latvijas čempionātā izcīnījusi pēdējās medaļas, un komandai, kuras sastāvā spēlēja tādi rūdīti vīri kā Ilmārs Verpakovskis, Jānis Intenbergs, Ainārs Linards, Helmuts Mežs, Jānis Zuntners un citi, neapšaubāmi bija pa spēkam izcīnīt arī čempionu titulu.

Šajā gadā Latvijas čempionāta augstākajā līgā spēlēja veselas 20 komandas, kas bija sadalītas divās grupās, bet pēc diviem apļiem tika izveidotas divas jaunas grupas - cīņai par vietām pirmajā un otrajā desmitā. Savā pirmajā grupā "Olimpija" izcīnīja pirmo vietu, bet finālgrupā nācās samierināties ar trešo pozīciju. Iespējams, gala iznākums būtu citāds, ja sezonas gaitā "Olimpiju" nebūtu atstājis tās labākais uzbrucējs Intenbergs, kas bija jau paspējis čempionātā gūt 19 vārtus. Verpakovskis un Linards gan arī savu vārtu tiesu sasita, taču ar to tomēr nepietika, lai pārspētu divas labākās Rīgas vienības - "Skonto" un "Pārdaugavu". Arī Latvijas kausa izcīņā liepājnieki tika tālu, bet ne līdz galam - pusfinālā viņus pārspēja vēlākie kausa uzvarētāji - Daugavpils "Celtnieka" futbolisti.

Pirmā atjaunotās Virslīgas sezona "Olimpijai" padevās pagalam neveiksmīga - izcīnīta vien sestā vieta pie nevarīga snieguma gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Nav brīnums, ka trenerim Aleksandram Jurenko šis bija pirmais un pēdējais darba gads ar "Olimpijas" komandu.

Nākošajā gadā, kad trenera amatu komandā atkal bija uzņēmies Jānis Zuntners, kas bija aizvedis "Olimpiju" pie 1991.gada bronzas medaļām, rezultāts bija vēl skumjāks. Ja komandas labākie vārtu guvēji O.Rudenko, F.Kotovs un A.Berezins katrs spēja gūt vien pa četriem vārtiem, bet vārtsargi Igors Koršakovs un Jaroslavs Farions bumbu no saviem vārtiem bija spiesti ņemt vidēji vairāk kā divas reizes katrā spēlē, savādāku rezultātu pat iedomāties būtu grūti.

Lai kritiens būtu pabeigts, pietrūka vēl tikai viena - izkrišanas no Virslīgas, un to liepājnieki paveica 1994.gadā. Komanda, kas bija ieguvusi jaunu nosaukumu - FK Liepāja, nepavisam nespēja gūt labus rezultātus. Sastāvs tai uz papīra bija gana labs, taču vairumam komandas vadošo spēlētāju labākie gadi sen bija aiz muguras. Vārtsargam Farionam - 33, Sergejam Kļiņičevam - 36, Verpakovskim - 36, spēlējošajam trenerim Zuntneram - 36, Intenbergam - 35, Berezinam - 34. Rezultātā - 11.vieta divpadsmit komandu konkurencē, pavisam minimāli apsteidzot Daugavpils "Ķīmiķi".

Vietu Virslīgā Liepājai izdevās saglabāt, apvienojot komandu ar izjukušo Rīgas FC DAG vienību un pārsaucoties par DAG/Liepāja. Sastāvā pamatā bija Liepājas futbolisti - no DAG tajā bija vien Kibarts, Kasjans un Kraglihs, plus treneris Viktors Ņesterenko. Pirmo čempionāta apli komanda aizvadīja pagalam vāji (vien četri punkti), taču turpmākajā gaitā punktu bagāža sāka papildināties ievērojami straujāk. Augstāk par 8.vietu turnīra tabulā gan pacelties neizdevās, bet komandā labi iekļāvās gados jaunākie spēlētāji - Jānis Rinkuss, Viktors Dobrecovs, Maksims Kasjans, Viktors Baskakovs. Šajā gadā notika arī Liepājas futbola debija eirokausos (pateicoties iepriekšējā gada DAG sasniegtajam Latvijas kausa finālam), cīnoties pret spēcīgo Nīderlandes Feyenoord, tiesa - Rīgā, nevis Liepājā. Lai arī šajās spēlēs tika piedzīvotas smagas sagrāves (ar 0-6 un 0-7), tā Liepājas komandai bija noderīga skola. Latvijas kausā arī tika sasniegta finālspēle. Taču pēc sezonas Ņesterenko no amata tika atstādināts, komandā notika kārtējās pārmaiņas, no tās nosaukuma pazuda "DAG" un arī sastāvā netrūka izmaiņu.

1996.gadā Liepājas komanda turpināja atgūties no krīzes un kopvērtējumā izcīnīja piekto vietu. Netrūka gan arī dažādu negludumu - sezonas laikā tika atstādināts komandas galvenais treneris Vladimirs Žuks, kura vietā nāca lietuvietis Šendels Geršovičs, kuru pašu arī atstādināja sezonas beigās. Komandai nepagāja garām kārtējā finansiālā krīze, rudenī tā no FK Liepāja pārvērtās par par "Baltiku", bet sezonas beigās, kad tai atbalstu sāka sniegts uzņēmums "Liepājas metalurgs" - par "Baltika/Metalurgs".

1997.gadā beidzot Liepājas komandai pienāca ilgi gaidītā stabilitāte - Liepājas Metalurga paspārnē un ar tādu pat nosaukumu komanda ieguva ilgstpējīgas attīstības pamatu. 1997.gadā komanda bijušā Latvijas izlases vadītāja Jāņa Giļa vadībā čempionātā ieņēma piekto vietu, bet turpmākos desmit gadus nemainīgi bijusi Virslīgas medaļnieču vidū.

1998.gadā ar Juriju Popkovu galvenā trenera amatā Metalurgam izdevās kļūt par Latvijas otro komandu (aiz nemainīgās čempionvienības Skonto). Šajā gadā īsteni uzspīdēja Viktora Dobrecova zvaigzne - ar 23 gūtiem vārtiem viņš kļuva par Virslīgas rezultatīvāko spēlētāju. Viņa partneris uzbrukumā Rolands Bulders guva vēl 13 vārtus, turpinājās arī jauno spēlētāju - Māra Verpakovska un Ģirta Karlsona progress. Arī Latvijas kausā tika sasniegts fināls.

Pēc sudraba un kausa fināla nākamajā gadā Metalurga vadība ar Sergeju Zaharjinu priekšgalā no komandas gaidīja tikai vienu - uzvaru Latvijas čempionātā. Komanda bija pastiprināta ar vairākiem lietuviešu un baltkrievu leģionāriem, taču Skonto atkal guva virsroku. Eirokausu ietvaros Liepājā paviesojās Polijas "Lech", kuru savā laukumā Metalurgs pārspēja, taču pretinieku laukumā piedzīvotais zaudējums liedza Liepājas komandai cīņu UEFA kausā turpināt. Dobrecovs otro gadu pēc kārtas kļuva par Virslīgas labāko vārtu guvēju un šoreiz tika atzīts arī par tās labāko uzbrucēju.

Kad 2000.gada sezonas vidū bija skaidrs, ka titulu Metalurgs atkal neizcīnīs, no amata tika atstādināts Popkovs. Viņa vietā stājās Anatolijs Šeļests no Krievijas, kura vadībā divus gadus pēc kārtas Metalurgs izcīnīja bronzas medaļas. 2001.gadā Metalurgs visas sezonas garumā cīnījās par zeltu, taču beigās piekāpās ne vien Skonto, bet arī Ventspils komandai. Par komandas rezultatīvāko uzbrucēju kļuva viesspēlētājs no Krievijas Aleksandrs Katasonovs, apsteidzot līdzšinējo uzbrukuma līderi Dobrecovu. Katasonovs veiksmīgi nosedza robu, kas Metalurga rindās bija radies, pirms sezonas uz Skonto pārejot Mārim Verpakovskim.

2002.gadā Metalurgā notika kārtējās treneru maiņas - vispirms pie tās stūres stājās Vladimirs Muhanovs, bet pēc aizvadītām piecām spēlēm viņu nomainīja Viktors Lukins, kurš vairāk uzticējās vietējiem futbolistiem. Komandā notika paaudžu maiņa, kas gan neliedza trešo gadu pēc kārtas Metalurgam kļūt par trešo spēcīgāko Latvijas komandu un kārtējo reizi sasniegt Latvijas kausa finālu (un atkal tajā zaudēt).

2003.gadā Metalurgam bija labākais uzbrukums Latvijas čempionātā un tā līderi Dobrecovs un Ģirts Karlsons ieņēma pirmās divas ailītes Virslīgas labāko vārtu guvēju tabulā (turklāt Dobrecovs iesita veselus 36 vārtus), taču aizsardzībā spēle nebija ne tuvu tik laba, turklāt divas reizes tika piedzīvoti zaudējumi pret principiālajiem pretiniekiem venstpilniekiem un rezultātā čempionātā tika iegūta otrā vieta. Mērķis izcīnīt zeltu tomēr tā arī netika sasniegts un Metalurgu nākamajā gadā atkal vadīja jauns treneris - lietuvietis Zeļkjāvičs.

Atkal atkārtojās iepriekšējā gada scenārijs - Katasonovs un Dobrecovs bija līgas labākie vārtu guvēji, Metalurgs uzbrukumā bija pārliecinoši labāks par Skonto, taču aizsardzībā rīdziniekiem līdzi neturēja, ne Viktors Spole, ne Aleksejs Krucs nebija labāki par Skonto vārtsargu Piedelu, bet cīņā par titulu liktenīgs izrādījās liepājnieku zaudējums Daugavpils Dinaburgai. Tomēr uzticību Zeļkjāvičam Metalurga vadība nezaudēja un 2005.gadā viņa vadībā beidzot Liepājā atgriezās Latvijas čempionāta zelts.

Ar savu uzvaru Metalurgs pārtrauca ilgo Rīgas Skonto hegemoniju, turklāt visas sezonas garumā komanda ne mirkli neradīja šaubas par savu pretenziju uz titulu pamatotību. Beidzot komandā bija sabalansētas visas līnijas. Uzbrukumā plosījās Dobrecovs un Katasonovs, Spole bija stabils vārtos, lielā mērā pateicoties aizsargu Denisa Ivanova, Dzintara Zirņa un Oskara Kļavas uzticamajai spēlei, bet pussargu līnijā neapšaubāms līderis bija Genādijs Soloņicins. Liela loma titula izcīnīšanā bija arī lietuviešiem Mindaugam Kalonam un Miceikam, arī gruzīnam Mikadzem. Latvijas kausa finālā gan Metalurgam nedaudz nepaveicās - papildlaikā pēc Miceikas gūtajiem vārtiem tas izvirzījās vadībā, taču atlikušajās minūtēs Ventspils atbildēja ar diviem precīziem raidījumiem, un Liepājas komanda jau piekto reizi neatkarīgās Latvijas apstākļos zaudēja kausa finālā.

2006.gadā titulu nosargāt neizdevās, par diviem punktiem Metalurgu turnīra tabulā apsteidza FK Ventspils. Turklāt - standarta veidā, proti, uz labākas aizsardzības rēķina, lai arī Metalurgam bija uzreiz trīs spēlētāji rezultatīvāko vārtu guvēju pieciniekā - Karlsons, Miceika un Kristaps Grebis. Bija gan šajā gadā arī iepriecinoši elementi. Pirmkārt, Metalurgs debitēja Čempionu līgā (divas reizes piekāpjoties bijušā Liepājas publikas mīluļa pārstāvētajai Kijevas Dinamo), taču galvenais prieks bija par beidzot izcīnīto uzvaru Latvijas kausā. Līdz ar to pirmo reizi Liepājā nokļuva neatkarīgās Latvijas kauss - jo, kā zināms, arī slavenajai trīsdesmito gadu Olimpijai to iegūt nebija izdevies.

2007.gada sezonas vidū viss liecināja, ka Metalurgs spēs izcīnīt otro titulu, it īpaši kad tas Ventspilij bija priekšā par veseliem 11 punktiem, taču sezonas noslēgums liepājniekiem neizdevās, kamēr Ventspils bija ieskrējusies un tā rezultātā Metalurgs tikai ar viena punkta pārsvaru apsteidza futbola klubu "Rīga" cīņā par čempionāta otro vietu. Nav brīnums, ka komandas treneris Zeļkjāvičs savu vietu zaudēja, to atdodot bijušajam Latvijas izlases vadītājam Jurijam Andrejevam.

Kad 2008.gada sezonā Metalurgs tā arī nekādi nespēja ieskrieties, jautājums pamatā bija par to, cik ilgi Zaharjinam pietiks pacietības un uzticības Jurija Andrejeva spējām komandu no krīzes izvest. Pirmajam aplim pietika, bet otrā apļa sākumā Andrejevs no trenera amata tika atstādināts un augusta sākumā viņa vietā stājās vācietis Rīdigers Abramčiks. Vai viņa vadībā Metalurgam izdosies atgūt zaudētās pozīcijas, par to pagaidām spriest ir pāragri. Taču skaidrs ir viens - Liepājas futbola tradīcijas un daudzie pagātnes panākumi citas vietas kā pirmās neatzīst.

Statistika: savā vēsturē Liepājas komandas izcīnījušas 17 Latvijas čempionu titulus (septiņus - pirms kara, deviņus - padomju laikos, vienu - mūsdienu neatkarīgajā Latvijā) un vienpadsmit reizes kļuvušas par Latvijas kausa ieguvējām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!