'Futbols pilsētā': 'Rīgas Pilots'

Līdz pat 1970.gadam, kad tika izformēta ASK futbola komanda, padomju karavīri noteica modi LPSR futbola čempionātā, un ilgus gadus armiju Latvijas augstākajā līgā pārstāvēja arī otrā armijas komanda, kas gan par Latvijas meistarvienību ne reizes nekļuva, toties divreiz ieņēma čempionātā otro vietu un veselas piecas reizes – trešo.

Armijas otro komandu parasti dēvēja par „Pilotu”, lai gan dažus gadus čempionātā tā piedalījās ar nosaukumu „ASK II”, taču īsti lietas būtību tas nemainīja. Mūsdienu Latvijā arī līdzīgas parādības tālu nav jāmeklē – ne velti 2009.gadā Virslīgā otrā komanda spēlē gan „Ventspilij” („Tranzīts”), gan „Skonto” („Olimps”). Protams, padomju laikos daudz kas bija savādāk, kaut vai tādā ziņā, ka īsti ar futbolistu audzināšanu ASK vajadzībās „Pilots” nemaz nodarboties nevarēja. Kādēļ nevarēja? Tādēļ, ka armijas komandu būtība bija tajā, ka tajās spēlēja obligāto kara dienestu izejošie jaunieši, un līdz ar to pēc 2-3 gadiem futbolists visbiežāk atgriezās tajā PSRS republikā, no kuras pats bija nācis, un līdz ar to „Pilotā” vienkārši spēlēja tie futbolisti, kas bija iesaukti atbilstošajā armijas daļā.

Rīgas čempionātā ar nosaukumu „ASK II” komanda sāka piedalīties jau 1957.gadā, un uzreiz tā gandrīz kļuva par galvaspilsētas meistarvienību. Čempionāta kopvērtējumā ASK II iekrāja vienādu punktu skaitu ar „Rīgas auduma” sportistiem. Pirmā pārspēle noslēdzās ar kaujiniecisku neizšķirtu 2-2, bet otrajā spēlē virsroku guva „Auduma” futbolisti, tādējādi kļūstot par Rīgas čempioniem (tiesa, augstākajā līgā arī viņi netika, zaudējot Tosmares komandai).

Nākamajā gadā ASK II Rīgas čempionātā uzvarēja un līdz ar to 1959.gadā augstākajā līgā bija jāspēlē divām komandām ar nosaukumu ASK. Lai šādi nenotiktu, otro komandu pārsauca par „Pilotu”. Savā pirmajā sezonā augstākajā līgā komanda trenera Losa vadībā ieņēma sesto vietu desmit komandu konkurencē, septiņas reizes izcīnot uzvaru, reizi spēlējot neizšķirt un desmit reizes piedzīvojot zaudējumus. Jau savā otrajā A klases sezonā „Pilots” tika arī pie čempionāta medaļām. Nu jau ar K.Žmeļovu kā komandas treneri „Pilots” turnīrā ieņēma otro vietu, piekāpjoties tikai ASK pamatkomandai un diezgan spraigā cīņā par sudraba medaļām apsteidzot RVR komandu. Turnīra rezultatīvāko spēlētāju desmitniekā ar deviņiem gūtiem vārtiem katram iekļuva „Pilota” uzbrukuma līderi – Kasatkins un Gavriļuks. Tiesa, turnīra labākais vārtu guvējs Leonīds Strebļanovs no Tosmares vienatnē guva vairāk vārtu nekā abi „Pilota” uzbrucēji kopā, bet čempionvienība ASK guva divreiz vairāk vārtu nekā „Pilots”.

Nākamajā gadā „Pilots” otro reizi ieguva čempionāta sudraba medaļas, atkal jau piekāpjoties pēc meistarkomandas izveidošanas Liepājā par neuzvaramu kļuvušajai ASK vienībai. Tāpat šajā gadā „Pilota” futbolisti kļuva par Rīgas kausa ieguvējiem. Nedaudz mazāk veiksmīgs komandai sanāca 1962.gads, kad tā treneru Jakovļeva un Alekseja Auziņa vadībā čempionātā finišēja trešā, zaudējot ne tikai ASK, bet arī Jūrmalas futbolistiem.

Raksturīgi Latvijas futbolam (ne tikai padomju laiku), 1963.gadā „Pilotu” atkal pārsauca par „ASK II” un trenera Visvalda Lāča vadībā komanda, kurā joprojām vienīgais patiešām ievērojamais futbolists bija Kasatkins, čempionātā pamatīgi izgāzās un pat izkrita no A klases. Te gan savu lomu nospēlēja turnīra formāts – Jūrmalas komanda, kuru „ASK II” apsteidza, savu vietu saglabāja, bet rīdzinieki – nē. Un izkrita komanda tieši tādēļ, ka tā bija visvājākā no Rīgas komandām.

Lai komanda varētu atgriezties augstākā līmenī, tai par treneri piesaistīja vienu no vadošajiem pēckara Latvijas futbola speciālistiem – ievērojamo 30.gadu „Hakoah” futbolistu Maksi Levitānusu. Atgriešanās A klasē nekādas problēmas neradīja – Rīgas čempionātā „ASK II” pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu, visu sezonu nezaudējot ne spēli un tikai sešus mačus aizvadot neizšķirti. Tādējādi 1965.gadā komanda atkal atgriezās A klasē, un atkal ar nosaukumu „Pilots”. Atgriešanās A klasē komandai iznāca veiksmīga – uzreiz tika izcīnītas bronzas medaļas, pateicoties labāk aizvadītām savstarpējām spēlēm apsteidzot Daugavpils BKR futbolistus. „Pilota” sastāvā šajā gadā spēlēja: Višņevskis
Davidovs, Mančenko, Solomatko, Vitnovs, Horošutins, Konduforovs, Ljašenko, Borminovs, Liholajs, V.Rainess, Ārijs Šmerlings, Vološins.

Bronzas medaļas „Pilots” izcīnīja arī nākošajā gadā, bet dažas nākamās sezonas komandai bija mazāk veiksmīgas – trīs gadus pēc kārtas „Pilots” pie medaļām netika. „Tukšajos” gados „Pilots” divreiz bija sestais un vienu reizi – piektais, neskatoties uz to, ka tās sastāvā spēlēja tādi spēcīgi futbolisti kā Ilmārs Dambrāns, Zakrževskis, Anatolijs Kondratenko. Atkal pie medaļām „Pilots” tika 1970.gadā, kad treneri A.Kodišu bija nomainījis Marģers Ķuzis. Ap šo laiku „Pilots” sāka pārvērsties par tādu kā jaunatnes izlases komandu, tajā pamatā spēlējot gados jaunajiem Latvijas futbolistiem.

1971.gadā „Pilots” piekto reizi izcīnīja LPSR čempionāta bronzas medaļas, kas šai komandai izrādījās pēdējās. Nākamajā gadā komanda turnīrā ieņēma sesto vietu, bet 1973.gadā – tikai astoto. Toties līdzās neveiksmīgajiem čempionātiem šajos gados „Pilots” ļoti veiksmīgi spēlēja Latvijas kausa izcīņā. 1972.gadā tas pirmo reizi sasniedza šī turnīra finālu, kurā tas ar 0-1 piekāpās „Jūrniekam” (vienīgos vārtus guva Kozlovcevs), bet 1973.gadā „Pilots” kausa finālā uzvarēja. Finālspēlē pret Brocēnu „Startu” jau 7.minūtē rīdzinieki nokļuva iedzinējos, Mihailam Smorodinam pārspējot „Pilota” vārtsargu Jermaku (starp citu, iepriekšējā gadā Smorodins pats uzspēlēja „Pilota” rindās), taču otrajā puslaikā „Pilots” spēja izraut uzvaru ar 3-2, par spēles galveno varoni kļūstot Aivaram Skudram, kurš vienus vārtus guva pats, bet otriem rezultatīvu piespēli atdeva Samušam.

Pēc 1973.gada sezonas „Pilota” komanda tika izformēta, tās futbolistiem aizejot uz citām Latvijas futbola komandām. Vairāki no viņiem nonāca Liepājas „Zvejnieka” meistarkomandā (Aleksandrs Kotomkins, Dmitrijs Izgurskis, Boriss Fiļipovs, Aivars Skudra), tāpat bijušie „piloti” bija labi pārstāvēti Jūrmalas futbola vienībā (Gromovs, Laizāns, Jermaks).