Pirmo reizi šāda nosaukuma komanda parādījās 1941.gada pavasarī, tai kļūstot par vienu no deviņām komandām, kas piedalījās pirmajā (kara dēļ nepabeigtajā) LPSR futbola čempionātā. Kā jau tas tajā laikā bija parasts, īsti "jauna" komanda "Spartaks" nebija, un gandrīz visiem tās futbolistiem bija spēles pieredze Latvijas Virslīgā. Un pat vēl vairāk - tā tika sakomplektēta no divu likvidētu komandu sportistiem - "Rīgas Vilku" un ASK. Jaunās komandas kodolu veidoja bijušie "vilku" futbolisti (tādu "Spartakā" bija veseli desmit) - Alberts Šeibelis, Arnolds Ziemelis, Aleksandrs un Oļegs Kudrašovi, Āre, Juris Skadiņš, Hugo Vītols (tāpat komandā bija iekļauti arī retāk RV pirmajā komandā spēlējušie Šūlmanis, Miške, Hartvigs un Pērkons), bet no ASK pamatsastāva šajā komandā bija divi futbolisti - Roberts un Kārlis Pakalni (Gaiduks, Miške un Harijs Vītoliņš 1939./40.gada Virslīgas sezonā ASK sastāvā bija spēlējuši ļoti neregulāri). Tā kā "vilki" pēdējā Virslīgas gadā tajā ieņēma piekto vietu, bet ASK - trešo, varēja prognozēt, ka arī jaunais komandu apvienojums varētu pretendēt uz līdzīgiem rezultātiem.
"Spartaka" plusi bija acīmredzami - komandai bija ļoti izteikts līderis Šeibeļa personā un daudz gados jaunu talantīgu futbolistu, kuriem Šeibelis varētu būt par piemēru. Bet bija arī viens tikpat acīmredzams mīnuss - vārtsarga postenis. Gaiduks Virslīgā bija aizvadījis tikai vienu spēli (1939.gada rudenī tieši pret "Vilkiem"), vairāk pieredzes stāvēt vārtos bija Kārlim Pakalnam, tomēr viņš pamatā bija laukuma spēlētājs un vārtos stājās vairāk piespiedu apstākļos, nekā paša gribas vadīts. Kā šī komanda būtu spēlējusi ilgtermiņā, protams, var tikai tukši spriest, bet fakti ir tādi, ka pēc piecām aizvadītām spēlēm "Spartaks" LPSR čempionātā ieņēma ar Dinamo 2. komandu un "Lokomotīvi" cīnījās par trešo-piekto vietu, izcīnījis divas uzvaras, divas reizes spēlējis neizsķirti. Augstu uzvaru komandai nebija, bet smagu zaudējumu arī ne, tā ka kopumā komandas rezultāti vērtējami drīzāk kā labi nekā kā slikti.
Tikpat strauji kā tas tika izveidots, vācu armijai ienākot Rīgā, 1941.gada vasarā "Spartakam" no nosaukuma nocirta trīs burtus un tas pārvērtās par "Sparu", saglabājot vairāk vai mazāk to pašu sastāvu. "Sparam" izdevās izcīnīt otro vietu rudens futbola turnīrā (izšķirošajā spēlē ar 1-2 tika piedzīvots zaudējums pret "Bekona eksportu"), bet tad tika atjaunotas pirmskara futbola komandas un "Spar(tak)s" uz vairākiem gadiem no aprites izgāja.
No jauna "Spartaku" izveidoja 1945.gadā, un gadu vēlāk tas uzsāka savas gaitas LPSR čempionāta augstākajā līgā. Par komandas treneri kļuva Arnolds Štauers, kas divdesmito gadu beigās - trīsdesmito sākumā bija spēlējis RFK (kļūstot par Latvijas čempionu 1930. un 1931.gados), un aizvadījis arī četras spēles Latvijas izlasē, bet vēlākos gadus spēlējis Rīgas zemāko līgu komandās. Sevišķi spēcīgu sastāvu sapulcināt šai komandai neizdevās - divās sezonās ar Štaueru "pie stūres" komanda vienreiz republikā ieņēma sesto vietu un vienu reizi - septīto, turklāt 1946.gadā "atzīmējoties" arī ar tādiem rezultātiem kā 0-11 pret Liepājas "Daugavu" un 0-8 pret Rīgas AVN.
1948.gadā vadību pār "Spartaku" pārņēma daudz ievērojamāka Latvijas futbolā personība nekā Štauers - Juris Rēdlihs-Raiskums. Raiskuma vadībā "Spartaks" 1948.gadā guva savu augstāko panākumu tādā visai savdabīgā turnīrā, kā Vissavienības "Spartaka" komandu sacensībās, kur rīdzinieki sasniedza finālturnīru, un tajā ieguva sesto vietu. "Spartaka" sastāvā šajā turnīrā spēlēja Strikers, Beniņš, Pētersons, Pavlovičs, Meirāns, Priedītis, Malnačs, Lieģis, Sudņiks, Uzkliņģis un Feders (jāpiezīmē, ka uz daudzu citu tā laika Latvijas komandu fona "Spartaks" bija ļoti "latviska" vienība). Lai arī Latvijas čempionātā šajā gadā "Spartaks" bija tikai vienu vietu augstāk kā otrajā Štauera gadā, šī piektā vieta faktiski bija ļoti tuva medaļām - divi punkti šķīra "Spartaku" no otrās vietas.
Vēl tuvāk medaļām "Spartaks" tika 1949.gadā, kad tas pat izcīnīja vienādu punktu skaitu ar trešo vietu čempionātā ieguvušo Kasatkina komandu, tomēr papildus rādītāju dēļ pie medaļām netika. Arī Latvijas kausā komanda šajā gadā guva savu augstāko sasniegumu, sasniedzot šī turnīrā finālu (kurā gan bez jebkādiem variantiem ar 0-4 tika piedzīvots zaudējums pret Liepājas "Sarkano metalurgu").
Nākamie divi gadi "Spartakam" bija izteikti neveiksmīgi - 1950.gadā LPSR čempionātā tas 16 komandu konkurencē nespēja tikt augstāk par 13.vietu, bet nākamajā gadā komanda nespēja kvalificēties LPSR čempionāta finālturnīram.
Cerīgāks posms "Spartaka" vēsturē sākās 1952.gadā, kad par komandas treneri kļuva Jānis Dobelis un tās sastāvu pamatā komplektēja no "Daugavas" meistarkomandas rezervistiem (gan jauniešiem, gan sastāvā netiekošiem pieredzējušiem futbolistiem). Šādā veidā "Spartaks" 1953.gadā pirmo reizi tika pie LPSR čempionāta medaļām, turnīru pabeidzot trešajā vietā. Pret čempionāta līdervienībām (AVN un "Sarkano metalurgu") "Spartaks" cīnīties īsti nevarēja, taču medaļas izcīnīt tam ļāva ļoti stabilā spēle pret vājākām komandām.
Vēl augstāk "Spartaks" tika 1953.gadā, iegūstot LPSR čempionāta sudraba medaļas. Turklāt tas šoreiz veiksmīgi spēlēja arī pret čempionvienību - "Sarkano metalurgu", divās spēlēs pret to izcīnot vienu uzvaru un vienreiz spēlējot neizšķirti. Tā ka pat pirmā vieta šajā gadā "Spartakam" nebija neiespējama, taču titulu izcīnīt liedza divi piedzīvotie zaudējumi pret Rīgas "Dinamo" (piezīme - šajā gadā "Spartaka" komandas nosaukums bija "Spartaks-Elektro", nākamajā sezonā piedeva "Elektro" tika atkal noņemta).
Tā izskatījās, ka "Spartaks" pamazām tuvojās LPSR čempionāta meistarvienības godam, taču sanāca pavisam savādāk. 1954.gada čempionātā komanda vienkārši izgāzās - 18 spēlēs tā guva tikai vienu uzvaru (un to pašu ar 1-0 pret gandrīz bezcerīgi vājo Tukuma "Daugavu") un turnīrā ieņēma devīto vietu desmit komandu vidū, kas nozīmēja vietas Augstākajā līgā zaudēšanu. Komandas aktīvā šajā gadā varēja ieskaitīt vienīgi divreiz izcīnītos neizšķirtus pret Rīgas "Dinamo" un zaudējumu ar 0-1 pret "Sarkano metalurgu" (Liepājas komanda šajā turnīrā nezaudēja nevienu punktu un vairumu uzvaru guva ļoti pārliecinoši). Zemākā līmenī komandai ar nosaukumu "Spartaks" spēlēt īsti neklājās, līdz ar to šādos apstākļos "Spartaka" pieaugušo komanda tika likvidēta, un Latvijas meistarsacīkstēs futbolā Rīgas "Spartaks" nekad vēlāk vairs nespēlēja.
Atskatoties uz šīs komandas pastāvēšanas apmēram desmit gadiem, kas bija tās ievērojamākie futbolisti (neskaitot jau aprakstīto komandas 1941.gada sastāvu)? Tieši "Spartaks" bija pirmā komanda Oļģertam Birzgalim. Četrdesmito gadu beigās komandu pārstāvēja Eižens Pidriksons (trīsdesmito gadu ASK futbolists, kara laikā pārstāvēja RFK) un Arvīds Strikers (šis vārtsargs ASK sastāvā kļuva par Latvijas čempionu 1943.gadā), Valdis Pavlovičs un Hugo Priedītis (abi piecdesmitajos gados ilgstoši pārstāvēja "Daugavas" meistarkomandu), vēlāk ievērojamais treneris Laimonis Veinbergs, Emīls Lavenieks (spēlēja "Dinamo" meistarkomandā, bet agrāk - LDzB sastāvā), bet zināmākais piecdesmito gadu "Spartaka" futbolists bija ilggadīgais RFS direktors Ilmārs Krastiņš, kurš kā treneris Latvijas futbolam deva Juriju Andrejevu, Genādiju Šitiku, Ilmāru Verpakovski, Armandu Zeiberliņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
