Rīgas taksometru parka futbola komanda savus lielākos sasniegumus guva pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, bet līdz Latvijas čempionu titulu godam to treneris Arkādijs Perkins veda veselu divdesmit gadu garumā.
Pašā RTP par taksometru parka sākotni uzskata 1948.gadu, kad Latvijas PSR Ministru Padomes Galvenās autotransporta pārvaldes 9. autotransporta kantorim iedalīja 16 vieglās automašīnas M-20 "Pobeda" vieglo taksometru pārvadājumu uzsākšanai, un šis autoparks arī kļuva par pamatu vēlākajam RTP.
Kas attiecas uz RTP futbola komandu, tās izveidošanai konkrēts datums nav zināms, taču ir skaidrs, ka Rīgas čempionātā RTP dalību uzsāka piecdesmitajos gados, bet pirmais lielākais sasniegums bija komandas izcīnītā pirmā vieta 1963.gada Rīgas čempionāta B grupā. Nākamās virsotnes sasniegt komandai palīdzēja treneris Arkādijs Perkins, kas RTP (vēlāk – "Torpedo") futbola vienību vadīja teju 30 gadu garumā.
1973.gadā "Torpedo" izcīnīja Rīgas čempionu titulu, nākamajā gadā šo sasniegumu komanda atkārtoja un pārcēlās spēlēt LPSR B klasē. Labākie "Torpedo" vārtu guvēji šajā gadā bija Grigorijs Kuzņecovs ("Daugavas" meistarkomandas veterāns), V.Vestermans un N.Airepetovs (1967.gada LPSR čempions Rīgas "Enerģijas" sastāvā un 1973.gada Latvijas kausa uzvarētājs kā "Pilota" futbolists).
A klasē "Torpedo" debitēja 1979.gadā. Lai labāko starpā komanda nepazustu, to papildināja vairāki futbolisti ar pēc Latvijas mērogiem skaļiem vārdiem – Vladimirs Beškarevs no "Jūrnieka", Leonīds Petkausks no "VEF", Vasīlijs Bosijs, Aleksandrs Čeremisins un Petkevičs no "Enerģijas", tāpat komandā spēlēja kādreizējais "Jūrnieka" vārtsargs Jānis Mednis, ilggadīgais "Daugavas" meistarkomandas aizsargs Reinis Zālītis, kādreizējie RER futbolisti Berkovs, Ņečajevs un Artemjevs, bet no komandas ilgdzīvotājiem joprojām ierindā bija Kuzņecovs, kas arī savos 36 gados joprojām bija viens no spilgtākajiem Latvijas čempionāta futbolistiem. Tādējādi faktiski viss komandas kodols sastāvēja no futbolistiem, kas iepriekš jau bija daudz spēlējuši gan LPSR čempionātā, gan daļa arī augstākā par to līmenī.
Kādā veidā "taksistu" komanda spēja savās rindās dabūt tik daudz labu futbolistu? Atbilde bija gaužām vienkārša – piedāvājot sportistiem strādāt par taksometru šoferiem. Tādā pusprofesionālā turnīrā kā LPSR čempionāts spēlējošam futbolistam taksista darbs bija viens no labākajiem variantiem – gan pietiekoši ienesīgs, gan ar tādu darba grafiku, ka arī treniņiem laika pietiek. Un līdz ar to daudz pieredzējušu futbolistu labprāt parakstījās uz Arkādija Perkina piedāvātajiem noteikumiem.
Tādējādi tas, ka savā pirmajā sezonā A klasē "Torpedo" uzreiz spēja izcīnīt Latvijas čempionātā augsto ceturto vietu, nebija nekas sensacionāls – komandas sastāvs pilnīgi noteikti atbilda arī augstāku mērķu sasniegšanai.
Labajam sākumam nebija tik laba turpinājuma – nākamos trīs gadus "Torpedo" Latvijas čempionātā biežāk apgrozījās turnīra lejasgalā nekā tā augšā, divas reizes pabeidzot čempionātu nebūt ne respektablajā devītajā vietā. Šajos gados lielākais sasniegums bija tikšana Latvijas kausa finālā, kas "Torpedo" padevās 1982.gadā.
Pavērsiens uz augšu komandas rezultātos sākās 1983.gadā. Lai arī "Torpedo" izcīnītā vieta čempionātā nebija labākā tās vēsturē (5.), tās sniegums bija daudz pārliecinošāks kā iepriekšējos gados un starpība punktos starp "Torpedo" un komandām tai priekšā nebija tik liela (trešo vietu izcīnījušajam "Progresam" bija tikai par diviem punktiem vairāk nekā "Torpedo"). "Torpedo" galvenais pluss bija spēle aizsardzībā – pēc zaudēto vārtu skaita šī komanda bija otrajā vietā, kur liels nopelns bija gan no "Celtnieka" pārnākušajam vārtsargam Viktoram Družiņinam, gan aizsardzības balstiem Dmitrijam Izgurskim un Aivaram Narisovam (šis veterāns uz "Torpedo" pārnāca no "Daugavas", bet iepriekš spēlēja arī Liepājas "Zvejnieka" sastāvā). Uzbrukumā "Torpedo" galvenais spēks astoņdesmito gadu sākumā bija V.Bosijs.
1984.gadā "Torpedo" pirmo reizi savā vēsturē izcīnīja Latvijas čempionvienības godu. Cīņa ar "Celtnieku" bija spraiga, un sezonas izskaņā izšķiroši izrādījās tas, ka savstarpējās spēlēs "Torpedo" ieguva trīs punktus pret "Celtnieka" vienu. "Torpedo" čempiontituls bija komandas saskaņotās aizsardzības nopelns – ne velti 22 čempionāta spēlēs komanda zaudēja tikai 14 vārtus, tikām uzbrukumā gan "Celtniekam", gan VEF bija vairāk trumpju. Pirmo sastāvā plosījās Jurijs Jakovļevs (ar 24 vārtiem pārliecinoši labākais turnīra snaiperis), bet VEF rindās spēcīgu uzbrukuma duetu veidoja Aleksandrs Dorofejevs un Jānis Zeltiņš. Ko pretī varēja likt "Torpedo"? Pamatā – labi sabalansētu sastāvu un drošu aizsardzību. Nekādu superzvaigzņu komandas rindās nebija, bet komanda bija saliedēta un sastāvs vairāku gadu garumā saspēlēts.
Diezgan negaidītais čempionu tituls zināmā mērā "Torpedo" atbruņoja, un nākamajā gadā komanda pārvērtās pati sev par blāvu ēnu. Uzbrukumā komandai pavisam negāja, bet arī savu vārtu drošību "taksisti" vairs garantēt nespēja, un pirmās vietas vietā ieņēma septīto.
Iespējams, ka tik ļoti spējais kritiens "Torpedo" nāca par labu – daudziem komandā kļuva skaidrs, kas tās spēlē bija jāmaina un kur bija komandas trūkumi, un 1986.gadā vienība atkal demonstrēja savu labāko sniegumu. Otro reizi "Torpedo" kļuva par LPSR čempionvienību, un gluži kā divus gadus iepriekš, tās panākumu atslēga bija spēle aizsardzībā. 10 zaudēti vārti 26 spēlēs – ar šādu sniegumu komanda varēja tikai lepoties un, protams, ka tur liels nopelns pienācās abiem vārtsargiem – Družiņinam un no VEF pārnākušajam Leonīdam Dvorkinam. "Torpedo" tituls skaidri apliecināja, ka par čempioni var kļūt arī komanda, kurai pietrūkst spēka uzbrukumā – "Torpedo" guva par 31 vārtiem mazāk nekā "Celtnieks", taču iekrāja par trīs punktiem vairāk nekā Astratija Roškova trenētā vienība.
Tikai 1987.gadā, kad "Torpedo" par čempioni kļuva trešo reizi, varēja teikt, ka komandas panākumus noteica kaut kas vairāk nekā tikai pašaizliedzīga aizsardzība. Nē, tā nebija, ka "Torpedo" pēkšņi vairs nebūtu labākā aizsardzība Latvijas čempionātā, taču šoreiz tā bija tikai nedaudz drošāka nekā konkurentiem, bet uzbrukums – tikai nedaudz vājāks. Otro reizi "Torpedo" sasniedza Latvijas kausa finālu, un atkal tajā piedzīvoja zaudējumu, šoreiz pret VEF – ar 2-3. Šāds rezultāts gan bija diezgan paradoksāls – komanda ar labāko aizsardzību rezultatīvā spēlē zaudēja komandai ar vāju uzbrukumu, taču zināms, ka futbolā uzvar tas, kas gūst vairāk vārtus attiecīgajā spēlē.
Nemaz netrūka daudz, lai "Torpedo" par čempioni kļūtu trešo gadu pēc kārtas – 1988.gadā šī vienība 30 spēlēs izcīnīja 22 uzvaras, taču ar to nepietika, lai apsteigtu Viktora Ņesterenko trenēto Jelgavas RAF vienību. Te jāpiezīmē, ka pavisam nedaudz pietrūka, lai RAF vispār šajā gadā "Torpedo" par konkurenti nebūtu – 1987.gadā Jelgavas "Automobīlists" nespēja uzvarēt "Vārpas" čempionātā un iegūt vietu A klasē. Tomēr administratīvie resursi ļāva RAF A klasē spēlēt, un beigās – arī uzvarēt.
Pārspēt RAF "Torpedo" nespēja arī 1989.gadā, tikai šoreiz jelgavnieku sniegums bija vēl pārliecinošāks un "Torpedo" tai īstu konkurenci izrādīt nespēja, tā ka čempionāta noslēgumā drīzāk Daugavpils "Celtnieks" varēja apsteigt "Torpedo", nekā paši "taksisti" pārspēt RAF. Par zināmu kompensāciju "Torpedo" kļuva izcīnītais Latvijas kauss, kura finālā "Torpedo" uzvarēja jau pieminēto "Celtnieku".
Kā viena no labākajām Latvijas komandām "Torpedo" 1990.gadā varēja piedalīties jaunizveidotajā Baltijas čempionātā. Šajā turnīrā gan ar sevišķiem sasniegumiem komandai atzīmēties neizdevās – 13.vieta 17 komandu konkurencē noteikti nebija tas, ko daudzi gaidīja no Latvijas otrās labākās komandas. Tiesa, Baltijas čempionātā diezgan katastrofāli startēja visas Latvijas komandas un "Torpedo" nebija sliktākā no tām.
Pēdējā Latvijas čempionātā, kas vēl daļēji noritēja PSRS futbola hierarhijas ietvaros, "Torpedo" sevi no labākās puses parādīt nespēja – izcīnot astoto vietu 20 komandu vidū – šī komanda gan spēja kvalificēties atjaunotajai Virslīgai, tomēr tas nebija tāds sniegums, kas ļautu cerēt uz drīzu Eiropas iekarošanu.
Atskatoties uz astoņdesmitajiem gadiem, kuros "Torpedo" guva savus lielākos panākumus, var izcelt virkni futbolistu, kas deva lielāko ieguldījumu komandas sasniegumos. Visas desmitgades garumā "Torpedo" krāsas aizstāvēja Boriss Puškins, daudzus gadus komandā spēlēja Korčagins, Doroščenkovs, Narisovs, Družiņins, Dmitrijs Izgurskis, Šergins, Igors Zeņkovs, Jānis Mednis, Boriss Antonovs, Dvorkins, Oļegs Havruss, Jurijs Ņikolajenko, Šatilovs, Jānis Bērziņš, Eduards Šatibelko, Andrejevs. No īsāku laika periodu komandā pavadījušiem futbolistiem var pieminēt Alekseju Šarando (kuram tā bija pirmā pieaugušo komanda), Eināru Gņedoju (arī šis vēlākais Latvijas izlases spēlētājs savu karjeru sāka "Torpedo"), Oļegu Ļvovu. Pamatā visi šie futbolisti atbilda kategorija "labs, bet ne izcils", un Perkina vadītās komandas spēks bija tās vienotībā un nemainībā. Taču līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu daudz kam bija lemts mainīties.
Autors izsaka pateicību par palīdzību raksta tapšanā Igoram Zeņkovam. Par "Torpedo" pārvērtībām pēc 1991.gada – nākamajā rakstā.