Atšķirībā no vairuma citu divdesmito-trīsdesmito gadu vadošo Rīgas futbola komandu rašanās, "Vanderera" izveidošana bija vairāk vai mazāk nejauša. Šī komanda nebija nepieciešama, lai to varētu pārstāvēt kāda nacionālā minoritāte (kā tas bija ar Makkabi, Hakoah, Kružoku, Kaiserswald) vai gluži pretēji - labākie latviešu futbolisti (JKS, RFK). Tā nebija vajadzīga kāda uzņēmuma prestižam (kā Ķuzes, VEF komandas). Faktiski "Vandereri" izveidoja drīzāk atriebības pēc.
Apstākļi bija tādi, ka divdesmitajos-trīsdesmitajos gados Latvijas amatieru sportā (un tāds bija viss sports, jo profesionālais sports Latvijā parādījās tikai padomju laikos, kad oficiāli, protams, par profesionālismu nebija nekādas runas) vairums sportistu nodarbojās ar uzreiz vairākiem sporta veidiem - tā bija gluži izplatīta prakse, ka viens sportists pārstāvēja Latvijas izlasi vairākos komandu sporta veidos un vēl pie reizes nodarbojās ar, piemēram, vieglatlētiku. Tas vēl būtu normāli, ja ne viena detaļa - dažādos sporta veidos viens un tas pats sportists varēja pārstāvēt dažādas biedrības jeb klubus. Viens no universālajiem neatkarīgās Latvijas sportistiem bija Aivars Jurgens, viens no ievērojamākajiem Latvijas futbola vārtsargiem, kas vienlaikus bija arī uzbrucējs ledus hokeja un bendija laukumos. 1927.gadā futbolu Jurgens spēlēja RFK komandā, bet bendiju - Rīgas Airētāju kluba (RAK) sastāvā. Pirms kādas savstarpējās šo komandu spēles RFK vadītājs Jānis Raiskums kā armijas virsnieks kareivi Jurgenu lika aizturēt, šādi liedzot viņam piedalīties spēlē pret RFK. Šāda Raiskuma rīcība aizkaitināja RAK komandas kapteini Anglijas vicekonsulu Arturu V. Makfersonu, kas arī kļuva par "Vanderera" izveidošanas inciatoru.
Oficiāli "Vanderers" tika izveidots 1927.gada 21.oktobrī un tā futbola sekcija tika nodota uzņēmēja R.Jansona pārziņā. Sākotnēji jaunās biedrības veidotāji paziņoja, ka viņi nemēģinās piesaistīt "Vandererā" labākos citu biedrību sportistus, taču vienlaikus "Vanderera" vadība bija pietiekami ambicioza, lai negaidītu daudzus gadus, kamēr biedrībā uzaugs pašu futbolisti, un līdz ar to uzreiz sāka pārrunas ar vairākiem vadošo Rīgas klubu futbolistiem, tajā skaitā arī ar netiešo savas rašanās "vaininieku" - Jurgenu. Daudzi gan brīdināja "Vanderera" vadītājus, ka šādā ceļā viņu komanda varētu atkārtot "Kaiserswald" likteni, proti, ka pieredzējušajiem futbolistiem aizejot, komanda izjuks. Taču "Vanderera" vadība izvēlējās abus komandas veidošanas ceļus apvienot - piesaistīt pamatsastāvam labus un pieredzējušus futbolistus un vienlaikus audzināt arī savu jaunatni, kas ilgtermiņā izrādījās pareizā pieeja.
Savu pirmo spēli "Vanderers" aizvadīja 1928.gada 13.maijā pret Tallinas "Sport", tāpat 1928.gadā komanda debitēja Rīgas meistarības B klasē. "Jaunās" komandas sastāvā netrūka futbolistu, kas iepriekšējos gados jau bija uzvarējuši Latvijas čempionātā - Arvīds Jurgens, Harijs Fogelis, Aleksandrs Ābrams, Voldemārs Plade, Emīls Urbāns, Česlavs Stančiks (visi - RFK), Jakovs Šarfs, Arvīds Plade (bij. "Kaiserswald"), tāpat vairāki futbolisti bija pārnākuši no "Latvijas Sporta biedrības", bet tās treneris bija austrietis Kurcs. Uz "Vandereri" pārgājušie RFK futbolisti bijušo komandas biedru acīs bija nodevēji, arī "Vanderera" attieksme pret RFK nebija labāka. Līdz ar to nereti sacīkstes starp šīm komandām izvērtās ļoti asas un kautiņi tajās nebija retums. Neatkarīgi no tā, vai tā būtu oficiāla vai draudzības spēle, neatkarīgi no komandu spēku samēriem attiecīgajā laikā, "Vanderers" pret RFK vienmēr nozīmēja daudz skatītāju tribīnēs un bezkompromisu cīņu, kas robežojās ar rupjību, laukumā.
Latvijas izlasē spēlējušajiem futbolistiem (Jurgens, brāļi Plades, Stančiks u.c.) diez vai bija sevišķi interesanti cīnīties pret tādām komandām kā "Āgenskalna vingrošanas biedrība" vai "Rīts", taču šādu ceļu uz "Vandereru" pārnākušie sportisti bija izvēlējušies, un ceļu uz Virslīgu "Vandereram" nācās mērot pilnā garumā.
Nekādi sarežģījumi gan šajā ceļā "Vandereram" neradās. 1928.gadā tas pārliecinoši uzvarēja visās B klases turnīra spēlēs un pārspēlē par vietu A klasē ar 7-1 sagrāva tās vājāko komandu "Amatieri" (piezīme - tolaik Rīgas meistarības A klasē spēlēja arī Virslīgas komandu rezerves sastāvi). Gadu vēlāk "Vanderers" jau pats triumfēja A klases turnīrā un ieguva tiesības 1930.gadā startēt Virslīgā.
1930.gada "Vanderera" rindās bija vairākas sejas, kas nebija komandā kopš tās pirmsākumiem, tāpat vairāki futbolisti no komandas bija aizgājuši. Jau 1929.gadā komandai bija pievienojušies vēl divi bijušie RFK futbolisti - Alfons Novickis un Vladimirs Svistuņenko (pēdējais bija atteicies pāriet uz "Vandereru" gadu iepriekš), bet 1930.gadā no LSB komandai pievienojās Rūdolfs Kundrāts. Trenera postenī Kurcu aizstāja vēl viens austrietis - Tandlers.
Virslīgā "Vanderers" debitēja ļoti veiksmīgi, jau pirmajā gadā izcīnot tajā trešo vietu. Komandas stiprākā puse neapšaubāmi bija aizsardzība, kur Jurgenam palīdzēja Francis Zandbergs un Ādolfs Sīmanis, diezgan labi bija arī pussargi, taču komandai izteikti pietrūka vārtu guvēju, ne velti kamēr aizsardzībā "Vanderers" bija trešā komanda līgā, ar 18 gūtiem vārtiem komandas uzbrukums bija tikai piektais produktīvākais septiņu komandu konkurencē. Komandas rindās gan spēlēja viens izslavēts Latvijas futbola snaiperis - Voldemārs Plade, taču pārējie komandas uzbrucēji bija izteikti zemākā līmenī.
Nākamajā gadā uzbrukuma problēmas "Vandereram" pilnībā atrisināt neizdevās un likumsakarīgi tas Virslīgā ieņēma nedaudz zemāku vietu - ceturto. Tā kā "Vanderera" priekšnieku ambīcijām atbilda cīnīšanās par Latvijas meistaru titulu, pirms 1932.gada sezonas komanda tika papildināta ar vienu no visu laiku izcilākajiem Latvijas uzbrucējiem - Albertu Šeibeli, kas atbilstoši "Vanderera" tradīcijām tika pārvilināts no RFK komandas. Taču ne tikai ar svešu futbolistu piesaistīšanu bija ievērojams "Vanderers" - trīsdesmito gadu sākumā arvien vairāk komandā parādījās futbolistu, kas sevi kā īstus meistarus apliecināja jau tikai "Vanderera" rindās, nevis pārnāca no citām komandām. Tādi bija Aleksejs Auziņš, Ēriks Bēze, Ēriks Briedis, Aņisims Pavlovs, Hermanis Jēnihs. Vienīgais nopietnais zaudējums skāra "Vanderera" vārtus - Arvīds Jurgens pārgāja uz ASK, bet viņa vietā no armijniekiem uz "Vandereru" atnāca Degners.
1932.gada Latvijas čempionāts bija pārsteigumiem bagātākais turnīrs visos Latvijas neatkarības gados. Diezgan reāli uz pirmo vietu tajā pretendēja veselas četras komandas - tradicionālajām favorītēm Liepājas "Olimpijai" un RFK nopietnu konkurenci sastādīja ASK un arī "Vanderers". Un arī vājākais četrinieks bieži sagādāja kādu pārsteigumu, tā ka droši paredzēt iznākumu nevarēja gandrīz nevienā spēlē. Sezonas noslēgumā pirmo un otro vietu ar vienādu izcīnīto punktu skaitu dalīja "Vanderers" un ASK. Ja par izšķirošo faktoru pirmās vietas noteikšanai izmantotu savstarpējo spēļu rezultātus vai izcīnīto uzvaru skaitu, tad par čempioniem kļūtu "Vanderera" futbolisti. No otras puses, ja par primāro uzskatītu vārtu attiecību, tad labāka bija ASK. Taču atbilstoši Virslīgas nolikumam čempionu tituls izšķirts tika "zelta" spēlē. Šajā mačā "Vanderers" uzvaru izcīnīt nespēja, uz ASK futbolistu Rehtšprehera, Bredersona un Timpera gūtajiem vārtiem atbildot ar tikai vienu precīzu Jēniha raidījumu. Tik tuvu čempionu titulam "Vanderers" nekad vairs netika. Ja kas - var teikt, ka titulu "Vanderers" pazaudēja nevis papildspēlē pret ASK, bet gan divās spēlēs pret RFK, kur "Vanderers" nespēja iegūt kaut vienu punktu, tā ka tieši principiālie pretinieki kļuva par galveno šķērsli "Vanderera" cīņā par zeltu.
Otra tik reāla iespēja kļūt par Latvijas meistariem "Vanderera" futbolistiem vairs neradās, lai gan mazāku sasniegumu komandai netrūka arī sekojošajos gados. 1933.gada Virslīgas turnīrā gluži kā gadu iepriekš "Vanderers" izcīnīja vienādu punktu skaitu ar ASK un atkal gala tabulā augstāku pozīciju ieguva armijieki, šoreiz gan cīņa starp šīm komandām bija tikai par trešo vietu, kamēr pirmajās divās bija mūžīgie favorīti - "Olimpija" un RFK. Beidzot apsteigt armijnieku "Vanderers" spēja 1934.gadā, kad tas otro un pēdējo reizi kļuva par Latvijas vicemeistaru, tiesa, ievērojami zaudējot iegūto punktu ziņā RFK. Šajā gadā "Vanderers" beidzot bija kļuvis par komandu, kura uzbrukumā ir ne mazāk spēcīga kā aizsardzībā, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad tā galvenais spēks bija spēlē aizsardzībā. Rezultatīvākie "Vanderera" uzbrucēji 1934.gadā bija Vaļitovskis (no "Amatiera"), Vaclavs Borduško (no likvidētā SSS) un Brēde. Jau nākamajā gadā "Vanderera" uzbrukumā notika ievērojamas pārmaiņas - aizgāja Pavlovs, Šeibelis un Borduško, bet viņu vietas bija plānots aizpildīt ar Fogeli no "Union" un Lukovski no otro reizi izjukušā "Kaiserswald". Tomēr ne viens, ne otrs jaunpienācējs ar snaipera dotībām neizcēlās un nākamajā gadā "Vanderers" atkal Virslīgā ieņēma ceturto vietu.
Šajā gadījumā varētu maldināt "Vanderera" 33 vārtu guvumi šajā sezonā (otrais rezultāts līgā), jo tas mazāk apliecināja komandas uzbrukuma potenciālu, bet vairāk apliecināja "Uniona" bezcerīgumu otrā apļa savstarpējā šo komandu spēlē, "Vandereram" gūstot uzvaru ar rezultātu 9-1. Labākais komandas vārtu guvējs Vaļitovskis čempionātā guva 8 vārtus (dalīta 5.vieta līgā), bet negaidīti par otro rezultatīvāko "Vanderera" futbolistu kļuva komandas jaunatnes spēlētājs Šmerliņš. Kopumā šī sezona ļoti labi padevās "Vanderera" jauniešiem - pirmajā komandā līdzās Šmerliņam sevi apliecināja Ceske, Paupers, V.Pavlovs, Hāzenfūss. Komandas vājākā vieta bija vārtsarga postenis, kurā tika izmēģināts gan bijušais "sisenis" Strautmanis, gan jūrmalnieks Katlaps, gan pieredzējušais Lindenbergs, bet neviena no viņiem sniegums nebija stabils. Likumsakarīgi pēc šīs sezonas "Vanderers" lūkojās pēc labāka vārtsarga, un tādu atrada no Virslīgas izkritušā "Uniona" pirmā numura Jāņa Bebra personā. Tāpat no "Uniona" uz "Vandereru" pārnāca Juris Skadiņš, Nikolajs Luginskis un Dartavs, un futbola eksperti prognozēja, ka 1936.gadā "Vanderers" atkal varētu cīnīties par vienu no pirmajām vietām Virslīgā. Taču sanāca pavisam savādāk.
"Vanderera" neveiksmēm 1936.gada Latvijas meistarībā bija vairāki objektīvi iemesli. Pirmkārt, sākotnēji neattaisnojās cerības, ka līdz ar Bebra iesaistīšanu komandā ievērojami samazināsies zaudēto vārtu skaits (te gan, protams, pie vainas bija ne tik ļoti Bebris kā "Vanderera" aizsardzība - vienīgais stabilais vīrs tajā bija Sīmanis, kas tajā spēlēja jau desmit gadus, bet līdzvērtīgu partneru viņam pietrūka). Arī pie pretējiem vārtiem problēmu netrūka - aizgājušais Vaļitovskis divus gadus pēc kārtas bija komandas labākais vārtu guvējs, un viņa prombūtnē vārtu gūšana pārgāja Alfrēda Vernera, Brēdes un Jēniha uzdevumos, bet neviens no viņiem pārmērīgi rezultatīvs nebija (lai arī vēlākās sezonās Verners izcēlās ar labu rezultativitāti). Rezultātā "Vanderers" aizvadīja pagalam neveiksmīgu sezonu un Virslīgas gala tabulā spēja ieņemt vien septīto vietu.
Arī turpmākajās sezonās "Vanderers" nespēja iegūt Virslīgas medaļas, taču pēdējās vietas tas vairs neieņēma, divreiz izcīnot ceturto un vienu reizi - piekto vietu. Pēdējos Latvijas neatkarības gados "Vandereru" skāra nopietnas pārmaiņas. Vispirms 1938.gada pavasarī komandā pēc "Ķuzes" komandas likvidēšanās atgriezās Šeibelis, tāpat no "Ķuzes" pārnāca Ziemelis un Vladimirs Šeino. Tā paša gadu rudenī komanda mainīja nosaukumu - no angliskā "Vanderera" tā pārtapa par latvisko Rīgas "Vilki". Bet 1939.gadā komandai nācās šķirties no vairākiem saviem labākajiem futbolistiem - "Vanderera" rindās spēlēja daudz baltvāciešu, kuri repatriējās uz Vāciju. Šo futbolistu vidū bija Brēde, Bēze, Jēnihs. Vispār visā savas pastāvēšanas laikā "Vanderers"/"Vilki" bija kosmopolītiskākā Rīgas futbola komanda, kurā diezgan plaši bija pārstāvētas dažādas nacionālās minoritātes - komandas pirmajos gados tās rindās spēlēja Strovs un Blūmentāls no "Makkabi", vienu gadu "Vandererā" aizvadīja polis Borduško, vienmēr tajā bija pietiekami lielas vācu un krievu futbolistu diasporas.
Kamēr līdz Virslīgas zeltam "Vandereram" aizsniegties tā arī neizdevās, veiksmīgāk komandai gāja kausu turnīros. 1934.gadā tas pirmo reizi savā īpašumā ieguva Rīgas kausu, šī turnīra finālā ar 3-0 pārspējot Ķuzes fabrikas komandu. "Vanderera" sastāvs pirmajā kausa iegūšanas reizē: vārtos Strautmanis; aizsardzībā Kundrāts un Sīmanis; pussargi Pavlovs, Bēze un Auziņš; uzbrukumā Brēde, Vaļitovskis, Vītols, Jēnihs un Borduško.
Otro uzvaru kausa turnīrā guva 1936.gadā, kad tas bija pārsaukts par "Latvijas kausu". Tomēr visvērtīgākā "Vandereram" bija trešā kausa uzvara - 1938.gada Latvijas kausa izcīņā, kad šis turnīrs bija pēc Kārļa Ulmaņa iniciatīvas kļuvis par gandrīz vienlīdz prestižu ar Virslīgu. Šī turnīra gaitā "Vanderers" pārspēja Daugavpils Dzelzceļu APSK, Alūksnes ASK, Liepājas "Olimpiju", Universitātes Sportu un finālā satikās ar Rīgas ASK. Sešu tūkstošu skatītāju klātbūtnē jau trešajā minūtē tika nozīmēts 11 metru soda sitiens uz ASK vārtiem, ko veiksmīgi realizēja Šeibelis. Puslaika beigās Borduško rezultātu izlīdzināja, bet otrajā puslaikā vispirms Verners izvirzīja "Vandereru" atkal vadībā, bet spēles pēdējā minūtē Brēde ar tālsitienu panāca rezultātu 3-1. Līdz ar to "Vanderers" kļuva par otro pēc RFK Latvijas kausa ieguvēju. Vanderera sastāvs: Bebris - Luginskis, Sīmanis - Šeino, Bēze, Štāls - Ziemelis, Vītols, Šeibelis, Verners, Brēde.
Līdz ar Latvijas neatkarības zaudēšanu 1940.gadā Rīgas Vilki tika likvidēti, 1941.gadā pēc vāciešu ienākšanas vairums bijušo "vilku" spēlēja "Pērkonā", bet 1942.gadā tika atjaunotas pirmskara komandas, tai skaitā arī "Rīgas vilki". No pirmskara futbolistiem komandā bija palikuši Šeibelis, Bebris, Šeino, Hugo Vītols, Aleksandrs Kudrašovs, O.Kudrašovs, Juris Skadiņš, tāpat tai pievienojās vairāki futbolisti no likvidētās RKSB - Gromovs, Markovskis, Timofejs Vasiļjevs. 1942.gada Rīgas meistarībā "Vilki" ieņēma 5.vietu, kas nebija pietiekama, lai komanda varētu spēlēt Virslīgā jau šī paša gada rudenī, taču papildturnīrā tai izdevās izcīnīt šīs tiesības nākamajam gadam.
Kara laika "Vilki" nebija viena no Virslīgas spēcīgākajām komandām - tajā gan bija vairāki pietiekami labi futbolisti, taču gūt labus rezultātus komandai nebija pa spēkam. 1943.gadā Virslīgā "Vilki" finišēja kā piektie, bet nepabeigtajā 1944.gada turnīrā pēc aizvadītām sešām spēlēm līgā ieņēma pēdējo vietu. Tiesa, šajā sezonā "Vilki" arī bija pamatīgi paplucināti - komandu bija atstājuši gandrīz visi tās līderi, kas bija pievienojušies "Universitātes Sporta" komandai, bet "Vilku" sastāvā bija tādi caurumi, ka uz kādu laiku par vārtsargu nācās pārkvalificēties komandas labākajam aizsargam Nikolajam Vasiļjevam, bet pēdējās spēles vārtos stāvēja "Vilku" jauniešu komandas vārtsargs Sproģis.
Nobeigumā - par "Vanderera"/"Vilku" ilggadīgākajiem futbolistiem. Neapšaubāms rekordists ar 13 komandā aizvadītiem gadiem bija Ādolfs Sīmanis, kura karjerai negaidītu punktu pielika Maskavā Rīgas "Dinamo" rindās spēlējot gūtā trauma, kas liedza Sīmanim atgriezties kara laika "Rīgas vilkos". 10 gadus komandā aizvadīja Hugo Vītols, pa astoņiem - Bēze, Brēde, Auziņš un komandas pēdējo gadu kapteinis Juris Skadiņš, vienīgais pirmskara "Vilku" futbolists, kas komandā palika līdz pat tās pēdējām dienām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
