Indiānis Latvijas hokejā: intervija ar Latvijas izlases galveno treneri Tedu Nolanu  (209)

53 gadus vecais Nolans ir viens no slavenākajiem odžibvi pārstāvjiem, kurš lepojas ar savām saknēm un izcelsmi. Intervijā portālam "Delfi" Nolans stāsta par savu straujo trenera karjeru, par savu ceļu hokejā, par Latvijas hokeja izlases gaidāmo modeli un savu hokeja filozofiju.

Kā jūs atradāt Latvijas Hokeja federāciju (LHF) vai kā LHF atrada jūs?

Tas notika ļoti ātri. Mans draugs sazinājās ar savu paziņu, kurš sazinājās ar LHF, kas meklēja galveno treneri. Es biju ļoti ieinteresēts, un tad viņi zvanīja, bet pēc pāris dienām es biju Latvijā. Šī ir viena no labākajām iespējām manā karjerā, jo esmu strādājis ar jauniešu komandām, esmu trenējis Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas, taču nekad neesmu strādājis ar nacionālo izlasi. Strādāt ar valstsvienību ir pagodinājums, par ko esmu ļoti pateicīgs.

Cik bieži cilvēkiem ir iespēja doties uz pasaules hokeja čempionātu? Ne pārāk bieži. Es nedomāju, ka man būs tāda iespēja, bet, ja reiz tāda ir radusies, tad es to pilnībā izmantošu. Nespēju sagaidīt, kad sāksies šis turnīrs, taču es izbaudu katru dienu pirms tā. Es izbaudu procesu – iepazīšanās ar spēlētājiem, iepazīšanās ar LHF pārstāvjiem, un es cenšos iemācīties katra vārdu.

Kas jūs līdz šim LHF vai Latvijas hokejā ir pārsteidzis?

Mani pārsteidz tas, ka tik maza valsts ir spējusi saglabāt savu vietu pasaules hokejā. Latvijas valstsvienība pasaules čempionātos vienmēr ir labāko 12 vidū. Valstij, kura ir tika maza un kurā nav pārāk daudz spēlētāju, no kuriem izvēlēties, tas ir iespaidīgi. Tagad jaunā hokejistu paaudze skatās uz šiem izlases spēlētājiem un mācīsies no viņiem. Mēs tagad esam atbildīgi par to, lai jaunajai paaudzei būtu pareizs piemērs. Šī hokejistu paaudze mācījās no tādiem izcilniekiem kā Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš. Tagad no latviešiem Kaspars Daugaviņš spēlē NHL, arī Mārtiņam Karsumam vajadzētu tur spēlēt. Miķelis Rēdlihs arī ir ļoti labs spēlētājs, tāpēc mums ir materiāls, ar ko strādāt.

Vai darbs ar LHF atšķiras no jūsu līdzšinējās pieredzes?

Tas noteikti atšķiras, taču tas būs interesanti, un es nespēju sagaidīt pirmās spēles. Pirmajā turnīrā, kas būs "Euro Ice Hockey Challenge" (EIHC), tiks izmēģināti daudzi jaunie spēlētāji. To tiešām gaidu ar nepacietību.

Tomēr kādas sajūtas ir pirms debijas pie Latvijas izlases stūres?

Es neesmu uztraucies, jo hokejs mani nesatrauc. Tas mani sajūsmina. Gribas sākt strādāt ar komandu, jo to neesmu darījis ilgu laiku. Visus spēlētājus esmu kārtīgi izpētījis, un tagad viņi sāks gatavoties pirmajam turnīram. Līdz pasaules čempionātam ir pāris mēneši, un es to nespēju sagaidīt.

Līdz šim esat strādājis tikai Ziemeļamerikā. Kādas ir atšķirības starp darbu šeit, Latvijā un tur?

Zināt, starpība ir liela. Esmu skatījies, kā spēlē Rīgas "Dinamo", vēroju Latvijas U-20 izlasi spēlējam pasaules čempionātā un biju klāt komandu treniņos. Pamanīju, ka šeit tendence ir spēlēt kombinācijas, kurās spēlētāji mainās pozīcijām un cenšas apspēlēt pretiniekus, bet Ziemeļamerikā mēs spēlējam tikai "no ziemeļiem uz dienvidiem". Galvenais ir ripu iemest zonā, cīnīties par to, izdarīt metienu un mēģināt iegūt vārtsarga atsisto ripu. Tas viss ir vienkārši. Es vēlos abus spēles stilus savienot, jo negribu likt hokejistiem būt tādiem, kādi viņi nav.

Ziemeļamerikas spēles stils ir vienīgais, kādu es pazīstu, un tas arī dod panākumus, ja tiek izpildīti visi norādījumi. Tas nav tikai iemest ripu zonā un izdarīt metienu uz vārtiem, bet arī apsteigt visu pretinieku aizsardzību, likt iesaistīties spēlē visiem laukuma spēlētājiem, un uzturēt augstu spēles tempu. Nevar paļauties tikai uz vienu vai diviem spēlētājiem. Tāda ir mana spēles filozofija, un es ceru, ka komanda pielāgosies manai spēlei.

Kas būs pirmais, ko jūs teiksiet spēlētājiem pirmajā treniņā?

Pirmkārt, uzsvēršu to, ka katram vajadzētu būt lepnam par viņam doto iespēja pārstāvēt savu valsti. Tāpat - ka jāspēlē ar prieku, cieņu un jādara sava valsts lepna.

Vai esat domājis par to, kāda būs jūsu hokeja filozofija treniņos pirms pasaules čempionāta?

Zināt, es par to esmu ilgi un daudz domājis – šī būs pirmā reize manā karjerā, kad man, lai sagatavotos kādām sacensībām, ir seši līdz astoņi mēneši. Hokejā ir trīs zonas – uzbrukuma, neitrālā un aizsardzības zona. Nekā vairāk, tāpēc man jāatrod veids, kā tos sadalīt vēl trīs segmentos. Mēs zinām uzbrukuma zonu, mēs zinām aizsardzības zonu, un mēs zinām, kā uzbrukt. Veidosim mazākuma un vairākuma brigādes. Runāsim un strādāsim pie tā, kā spēlēt pēdējā minūtē, lai darbības laukumā būtu organizētas. Tāds ir plāns. Ceru, ka viss izdosies.

Jūs esat speciālists no Ziemeļamerikas, bet vai hokejistiem, kuri spēlē Ziemeļamerikā, jūsu hokeja sistēmā būs kādas priekšrocības?

Jā, varētu būt, ka būs, taču man ir iemācīts, ka spēlētājam jābūt tik labam, cik viņš var būt. Katrs spēlētājs ar kaut ko atšķiras, bet trenerim ir jāatrod spēlētāja labākās īpašības un jāmāk tās iekļaut komandas spēlē. Nav viena noteikta spēles stila, mums būs jāstrādā. Kā viens gudrs treneris ir teicis: "Tev ir jāuzvar ar to, kas Tev ir!" Mēs strādāsim ar to, kas mums ir, un cīnīsimies ar tiem spēkiem, kas mums ir.

Nesen par Latvijas izlases galvenā trenera asistentiem tika apstiprināti Artis Ābols un Viktors Ignatjevs, vai jūs plānojat piesaistīt vēl kādus speciālistus?

Man varētu palīdzēt vēl divi treneri, jo ir ļoti svarīgi ievākt pēc iespējas vairāk informācijas. Galvenais treneris ir tieši tik labs, cik labi ir viņa palīgi. Es pārliecināšos par to, lai mums ir cilvēks, kurš labi pārtulko to, ko es saku, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Tāpat būs video treneris, kurš analizēs katru mūsu spēli un katru darbību, lai mēs zinātu, kas mums jādara tieši tagad, nevis tas, kas mums bija jādara vakar vai pēc piecām minūtēm. Tagad! Tāpat nāks palīgā arī fiziskās sagatavotības treneris.

Ja reiz sākām runāt par video treneri, vai jau esat redzējis Latvijas izlasi spēlējam iepriekšējos gados?

Jā, LHF man ļoti palīdz un ir man atsūtījusi ļoti daudz video, kur spēlē "Dinamo", lai varu katru spēlētāju iepazīt. Tāpat esmu saņēmis spēļu ierakstus no pagājušā gada pasaules čempionāta. Tāpēc esmu labi informēts.

Tas, ko es redzu, un tas, ko es sagaidu, ir divas dažādas lietas. Kad vēroju hokejistu spēlējam, es redzu, cik meistarīgs viņš var būt, nevis cik labs viņš ir tagad. Pagājušā gada sniegums bija apmierinošs, taču mums vajadzēs spēlēt citādāk. Mums ripa ir jāiegūst uzbrukuma zonā, kārtīgāk jācīnās pie bortiem, un mums jābūt alkatīgākiem. Kad jāspēlē pret tādām spēcīgām valstīm kā Krievija, Kanāda, ASV, tad tas jādara ar lielu cīņas sparu.

Vai jums bijusi iespēja redzēt spēlējam tos hokejistu, kuri nespēlē Rīgas "Dinamo" vai hokeja klubā Rīga?

Man bija iespēja satikties ar Artūru Kuldu, kurš šosezon spēlēja gan NHL, gan Amerikas hokeja līgā (AHL), un Oskaru Bārtuli. Tāpat nedaudz esmu runājis ar Raiti Ivanānu. Tomēr ir grūti sazināties ar tiem spēlētājiem, ar kuriem man nav nekādu kontaktu.

Tāpat jūs darbībā esat vērojis Latvijas U-20 izlasi un jauniešu komandu "Rīga". Vai kāds no spēlētājiem iekrita acīs un varētu cīnīties par vietu Latvijas izlasē?

To nekad nevar zināt. No jauniešu hokeja iekāpt lielajā nav viegli, bet esmu redzējis daudz talantīgu spēlētāju. Galvenā atšķirība starp Ziemeļameriku un šejieni ir tas, ka tur spēlētājiem jau no 12 gadu vecuma ir personīgais treneris, kurš strādā pie viņa fiziskās sagatavotības. Viņiem ir 60 līdz 70 spēles gadā. Latvijā, kad spēlētājs fiziski ir nobriedis, viņš ir daudz vecāks. Taču ir lietas, kuras nevar iemācīt – spēles izpratne vai talants.

Latvijas medijos iepriekš izskanēja informācija, ka jūs izlasē vēlaties redzēt Ozoliņu un Aleksandru Ņiživiju. Vai esat ar viņiem runājis?

Nē, vēl ne, bet es to vēl plānoju. Mums ir vajadzīgi visi labākie spēki, jo te nav tik daudz spēlētāju, no kuriem izvēlēties. Es viņiem vēlos pateikt to, cik priecīgs es būtu, ja viņi varētu palīdzēt. Šie hokejisti ir paraugs jauniešiem. Kad Miķelis vai Mārtiņš Karsums būs vecāki, tad viņi būs paraugs jauniešiem. Tāds ir tas process. Taču ar iepriekšminētajiem spēlētājiem es gribu satikties un parunāt. Nekad nevar zināt, kāds būs iznākums.

Parunāsim arī par vārtsargiem. Mums ir viens izteikti labākais vārtsargs Edgara Masaļska personā, bet pārējie pagaidām ir pārliecinoši aiz viņa. Kāds ir jūsu viedoklis par vārtsarga pozīciju Latvijas izlasē?

Ja mēs paskatāmies, tad katrā komandā ir viens vārtsargs, kas ir izteikti labāks. Neviens nezināja, kas ir slavenā vārtsarga Martina Brodēra aizvietotājs, neviens nezināja, kā sauc Patrika Ruā aizvietotāju. Otrie vārtsargi ir nenovērtēti, bet vārtsarga pozīcijā ir tikai divas vietas komandā, kuras ir grūti iegūt. Mums ir labs pirmais vārtsargs, bet par otro mēs vēl lemsim.

Hokejā viss mainās un nekas nepaliek uz vietas. Pēc treniņnometnes vai pēc vienas spēles viss var mainīties. Kāds vārtsargs aizvada neticamu spēli, bet viņa veiksmīgo sēriju negribēsies pārtraukt. Pagaidām, mums ir viens labāks vārtsargs, taču tas nav iekalts akmenī..

Pagājušā gada Latvijas izlases kapteinis bija Herberts Vasiļjevs, bet viņš pieņēma Vācijas pilsonību, kas liedz pārstāvēt valstsvienību. Vai esat noskatījis kādu, kurš varētu būt kapteinis šogad?

Esmu runājis ar Artūru Kuldu, kurš ir nobriedis jauns spēlētājs. Komandā līderis nav tas, kurš ir labākais spēlētājs, bet tas, kuru augstu vērtē viņa komandas biedri. Pagaidām par kapteini vēl nezinu.

Aptuveni kādas un cik lielas izmaiņas būs starp pagājušā gada un šī gada izlases modeli?

Noteikti būs izmaiņas, bet tās nebūs milzīgas. Es spēlētājiem vēlos uzsvērt to, ka viņiem ir jāvēlas šeit atrasties un pārstāvēt savu izlasi, aizstāvot savu godu. Nevis tāpēc, ka vajag, vai tāpēc, ka viņam šķiet, ka gribas. Tikai tad, ja ir liela vēlme pārstāvēt savu valsti. Kanādā katrs hokejists grib pārstāvēt savu valsti. Mums tas pats ir jāpanāk šeit.

Kad Latvijas izlasei sākas treniņnometne pirms čempionāta?

Tā varētu sākties aptuveni 2. aprīlī, taču daudz kas ir atkarīgs no Rīgas "Dinamo" sekmēm izslēgšanas spēlēs. Ceru, ka viņi tiks pēc iespējas tālāk, un ar nedēļas pārtraukumu hokejisti varēs sākt spēlēt Latvijas izlasē. Pirmo reizi manā karjerā komandai pēc nedēļu garas treniņnometnes būs turnīrs. Tad redzēsim, kas neizdevās, un atkal trenēsimies, tad atkal būs turnīrs, pēc kura atkal piestrādāsim pie saviem trūkumiem. Tas būs interesanti, bet, cerams, ka mums izdosies izveidot labu komandu.

Kā jūs rīkosieties, ja pamanīsiet, ka treniņos kādam nav acīs liesma un viņš nav sajūsmā par spēlēšanu valstsvienībā?

Protams, ka ir daudzi iemesli, kāpēc spēlētājs varētu būt noguris, taču profesionālajiem sportistiem ir tā privilēģija, ka viņi var trenēties divas stundas dienā, bet pārējo laiku gulēt. Tāpēc viņiem nav iemesla būt nogurušiem. Atlēti rūpējas par savu ķermeni. Profesionāliem sportistiem nav tādas lietas kā noguruma, ne hokejā. Tie, kas ikdienā strādā 12 stundas dienā, tiem vajadzētu būt nogurušiem. Ja kāds negribēs spēlēt, es atradīšu tādu, kurš to vēlēsies darīt. Ja nāksies spēlēt ar divām vai trijām maiņām, ja četratā būs jāspēlē aizsardzībā – lai tā būtu.

Vai esat runājis ar iepriekšējo valstsvienības treneri Oļegu Znaroku?

Nē, neesmu. Vairākas reizes esmu runājis ar viņa asistentiem par to, kas šeit notika pagājušajā gadā, apspriedām arī to, kas šajā gadā ir jāatrisina. Par pašu čempionātu es neuztraucos, jo spēlētājiem būs jāuztraucas tikai par spēlēšanu.

Iepriekšējais treneris izvairījās no medijiem, bet kā būs ar jums?

Man pret medijiem nav nekādu iebildumu. Mums kopā ir jāpārdod un jāattīsta spēle, un jāinformē līdzjutēji par to, kas notiek treniņnometnē, kas notiek ar maiņu virknējumiem. Ir noteiktas lietas, kuras medijiem nevar teikt, taču esmu atvērts sadarbībai.

Pats minējāt, ka pirmo reizi jums ir tik daudz laika sagatavoties vienam turnīram. Taču kā, jūsuprāt, ir labāk – strādāt ar tiem pašiem spēlētājiem visu gadu un izlasē viņus vest uz čempionātu vai tieši tā, kā ir tagad?

Zināt, mēs to uzzināsim. No vienas puses gribētu ar komandu strādāt visu gadu, bet tad iestājas rutīna un apnikums. Tagad varētu būt, ka spēlētājiem divas nedēļas pirms čempionāta būs prieks un aizrautība. Ja es līdz šim nebūtu strādājis par treneri, tad es teiktu, ka man jābūt kopā ar komandu visu gadu, lai visus iepazītu. Savukārt tagad esmu iekrājis pieredzi NHL, kas man palīdzēs šeit.

Runājot par personīgo dzīvi, vai tas, ka jūsu mājas ir aiz okeāna, bet darbs šeit, neietekmē attiecības ģimenē?

Nē, nebūt nē. Es ar sievu esmu kopā kopš 17 gadu vecuma. Viņa ar mani izauga hokeja vidē. Man ir divi dēli, un abi ir hokejisti. Jaunāko dēlu draftā izvēlējās Losandželosas "Kings", un ceru, ka šajā komandā viņš spēlēs šajā sezonā, jo viņš turpina attīstīties. Otrs dēls ir spēlējis Karolīnas "Hurricanes" vienībā, bet pirms trīs gadiem viņš guva smadzeņu satricinājumu un nācās beigt spēlētāja karjeru. Ģimenē mēs visi esam pieraduši pie hokeja. Tas ir lieliski, ka šeit varu būt divas nedēļas un tad braukt mājās. Tagad šeit uzturēšos ilgāk, un sieva atbrauks ciemos pie manis.

Līgumu ar LHF parakstījāt augustā, cik ļoti pa šo laiku esat iepazinis Latvijas kultūru?

Man šeit ļoti patīk. Katru rītu pamostos un dodos pastaigā. Man patīk šejienes arhitektūra un cilvēki, kuriem tagad ir lielas cepures un mēteļi. Savukārt vasarā cilvēki ir saģērbušies ļoti trūcīgi. Te ir daudz savādāks dzīves stils. Cilvēki ir ļoti draudzīgi, bet daži nesaprot angļu valodu, un viņi vienkārši paiet man garām. Es domāju, ka šeit cilvēki ir atvērti un draudzīgi. Viesnīca, kurā dzīvoju, ir lieliska, ēdiens restorānos tiek pasniegts mazākās porcijās, nekā mājās. Varbūt tāpēc ASV cilvēki ir pārāk lieli. Kafija šeit vienmēr ir svaiga. Ēdiens ir lielisks. Saviem dēliem teicu, ja viņi kādreiz brauks uz Eiropu, tad viņiem ir jāapmeklē Latvija. Man patīk šejienes kultūra.

Iepriekšējie treneri atrada veidu kā izklaidēties kopā ar komandu, spēlējot golfu vai dodoties uz zirgu skriešanās sacensībām. Jums arī būs kaut kas tāds padomā?

Jā, man patīk komandā radīt labu atmosfēru. Noteikti notiks komandas golfa turnīrs, kopā skatīsimies filmas un vakariņosim, bet ar atsevišķiem spēlētājiem iet uz zirgu skriešanās sacensībām? Nē. Ar dažiem spēlētājiem pie vakariņām aizvadīsim tikšanos, lai apspriestu hokeju.

Latvijā ir aizrautīgi hokeja fani, un vai tas jūs nesatrauc, ka viņi varētu būt pārāk prasīgi?

Es vienmēr esmu bijis tāds treneris, kurš patīk līdzjutējiem, jo es apzinos, ka viņi tērē naudu, lai redzētu mūs spēlējam hokeju, un mūsu pienākums ir pēc iespējas labāk izklaidēt skatītājus. Mani neinteresē, vai komandai tajā vakarā spēle nevedās, jo līdzjutēji ir samaksājuši naudu, lai redzētu mūs spēlējam, un cīnāmies ar pilnu atdevi. Domāju, ka līdzjutēji vienmēr novērtēs to, kā mēs spēlējam.

Pirmajās divās KHL spēlēs, kuras šeit vēroju, es vairāk apbrīnoju līdzjutējus, nevis pašu spēli. Komanda zaudēja, bet viņi turpināja atbalstīt, kas bija apbrīnojami. Līdzjutēji ir īpaša hokeja sastāvdaļa, jo, ja nebūtu viņu, tad mēs šeit neatrastos.

Ko līdzjutēji var sagaidīt no šīs komandas?

Es nekad neapsolu rezultātus, bet varu apsolīt, ka mūsu komanda cīnīsies un spēlēs katrā spēlē. Fani būs lepni par mūsu komandu. Es vairāk uztraucos par procesu, nevis par rezultātu. Uztraucoties par sagatavošanās procesu, rezultāts beigu beigās neizpaliks. Es ticu, ka mēs nopelnīsim to, ko būsim pelnījuši. Varu apsolīt, ka mēs cīnīsimies.

Latvijas izlasei labākais rezultāts pasaules čempionātā ir septītā vieta, bet vai jūs domājat, ka šī komanda ir spējīga ierindoties augstākā pozīcijā?

Es tiešām domāju, ka tā var. Tiešām. Nedomāju, ka komandā ir izcili hokejisti, taču viņi ir pietiekami meistarīgi. Mums ir laba komanda, ar kuru var sasniegt augstus rezultātus. Man patīk mūsu komanda, jo tajā nav superzvaigžņu, bet ir augstas klases spēlētāji. Ir zvaigznes un ir superzvaigznes, un es domāju, ka mūsu komandā ir pāris zvaigznes, kā arī hokejisti, kuri neatlaidīgi cīnās. Visiem nav jābūt Ovečkinam, Krosbijam vai Lemjē. Esmu pārliecināts, ka kāds komandā būs līderis. Es Latvijas izlasi redzu kā vilkus, kuri dodas uzbrukumā.

Noslēgumā pastāstiet par sevi...

Teikšu godīgi, man patīk šis darbs, jo šī ir maza valsts, kura cīnās pret lielvalstīm. Savā karjerā es vienmēr esmu bijis tas mazais, kurš stājas pretī lielajiem. Es nāku no Odžibvi rezervāta. Man ģimenē bija seši brāļi un piecas māsas. Mums nebija daudz no kā pārtikt. Mums mājās nebija elektrības līdz brīdim, kad man bija seši gadi. Manas pirmās slidas man bija daudz par lielu, un es tās aizpildīju, lai tās nebūtu pārāk vaļīgas. Es nespēlēju jauniešu komandās, man nebija iespējas iet hokeja skolās. Biju vājš, un man nebija, kur trenēties, bet es savā dārzā sanesu ūdeni un izveidoju hokeja laukumu, kur trenējos piecus vai sešus gadus pēc kārtas.

Es uzskatu, ka viss savā dzīvē ir jānopelna, un visu savu dzīvi esmu strādājis, lai nokļūtu tur, kur esmu. Es, nākot no tās mazās sabiedrības grupas, kuru pārstāvu, esmu spējis izsities līdz NHL un spēlējis Detroitas "Red Wings" komandā. Mani izvēlējās jauno spēlētāju draftā, esmu spēlējis ar Veinu Grecki, Stīvu Aizermanu un Mario Lemjē. Esmu spēlējis "Madison Square Garden" arēnā, bet 26 gadu vecumā guvu nopietnu muguras traumu, un man nācās noslēgt savu karjeru. Tad es atgriezos skolā, kur bijušais treneris man piedāvāja palīdzēt vadīt koledžas komandu. Es piekritu, un pēc mēneša mani iecēla par galveno treneri. Mūsu komanda spēlēja drausmīgi. Divus gadus pēc kārtas mēs bijām pēdējie līgā, bet es komandu vadīju ticības vadīts, nevis tāpēc, ka gribēju būt treneris. Komandas vadība teica, ka esmu slikts treneris un viņiem bija taisnība, jo es nezināju, ko darīju.

Nākamajā vasarā es satikos ar sešiem saviem bijušajiem treneriem, un ar viņiem es pavadīju nedēļu. Es mācījos. Lasīju vairākas treneru grāmatas, kuru starpā bija basketbola komandas Losandželosas "Lakers" galvenā trenera Fila Džekosona grāmata un citas basketbola grāmatas. Es mācījos kā traks, un nākamajā gadā mēs kļuvām par čempioniem un to paveicām trīs gadus pēc kārtas. Turpinājumā man bija iespēja strādāt NHL komandas Bufalo "Sabres" sistēmā, un gadu vēlāk es trenēju NHL komandu. Taču tad man radās problēmas ar līgumu, un bez darba biju desmit gadus. Es vairs neticēju, ka kādreiz strādāšu par treneri, tomēr man pazvanīja Robers Īrvings no Kvebekas junioru hokeja līgas (QMJHL) Monktonas "Wild Cats", kurā spēlēja Karsums un Bārtulis. Viņš piedāvāja, vai nevēlos atkal trenēt, bet es nebiju simtprocentīgi drošs, taču es piekritu, un mēs triumfējām čempionātā, un es atgriezos NHL. Dzīvē viss notiek ļoti ātri, un tagad es šos momentus novērtēju. Es ticu, ka esmu labs treneris. Šiem hokejistiem ir dota tāda iespēja, kādas citiem nav. Viņiem tā ir jāizmanto. Ceru, ka man kādreiz atkal būs iespēja trenēt NHL komandu, ja nē, lai tā būtu.

Esmu lepns par to, kas es esmu, lepojos ar savas indiāņu kultūras vēsturi, kultūras mantojumu un valodu, kas mums tika atņemta. Mēs nepadevāmies, mēs nekad nepiekāpāmies, taču mūs apspieda, tomēr mēs nekad nepārstājām būt par tiem, kas mēs esam. Mana māte, kura gāja bojā autoavārijā, man vienmēr teica, lai lepojos par to, kas es esmu. Domāju, ka visām valstīm un visām rasēm ir jālepojas ar to, kas viņi. Tēvs, kurš aizgāja aizsaulē, kad man bija 14 gadu, mācīja strādāt, lai nopelnītu pilnīgu visu, nevis saņemt to, kas man nepienākas. Es savu vecāku padomus ņēmu vērā, un būtībā tieši tāds es esmu.